Metamfetamīns (4)5

I daļa. Damiena stāsts.

Toreiz.

Kādu laiku man likās, ka šo brīdi būšu ļoti gaidījis, jo nekad man ar tēvu nebija bijušas labas attiecības. Bet tad, kad mamma paziņoja, ka viņš esot miris, viss izmainījās. Es jutu pārmetumus, ka nebiju ar viņu pēdējā laikā, kad viņu pārņēma vēzis, jo biju pārāk augstprātīgs. Un tagad es to nožēloju, jo, vairāk nekā jebkad, man bija viņam ko teikt. pēc tās dienas, kad mamma saņēma liktenīgo zvanu, es aizgāju no mājām un devos atpakaļ pie Emīlijas, manas labākās draudzenes, lai gūtu mieru. Meitene mani paglāba no nodzeršanās un narkotiku lietošanas, un iedrošināja piedot mirušajam. Esot ar viņu, nožēla sāka mazināties, vismaz līdz dienai, kad bija jāiet uz bērēm. No rīta devos mājās, lai pārģērbtos sēru drēbēs un centos uzmundrināt mammu, bet nebiju tajā īpaši veiksmīgs. Mans tēvs bija vairāk draugs nekā tēvs, ja tā varētu teikt. vismaz manā bērnībā tā bija, bet, man, sasniedzot pusaudža vecumu, viss izmainījās. Tēvs kļuva nolaidīgāks un vienaldzīgāks pret mani, un visu pārējo. Viņš aizgāja no darba un apprecēja citu sievieti, sāka dzert un ar mani nekontaktējās vispār. Es centos ar viņu runāt, bet, nejutis nekādu pretimnākšanu, sāku viņu nīst. Viņš pinās ar sliktiem cilvēkiem, un man pārgāja vēlme uzskatīt, ka man ir tēvs. Mēs vai nu nerunājām vai tikai plēsāmies par niekiem. Kad pēc gadiem uzzināju, ka tēvam ir vēzis, biju zaudējis jebkādas jūtas pret viņu kā tēvu. Man bija vienalga, un likās, ka būs. Līdz šai dienai.

Nu bijām palikuši tikai es un mamma. Tas bija tik savādi. Iepriekš nebiju manījis cilvēka trūkumu, bet šodien viss bija citādi. Laukā lija un tas vēl vairāk visu pasliktināja. Mēs ar mammu stāvējām pie spoguļa līķa bālām sejām un nebildām ne vārda. Pārsvarā mēs tikai apskāvāmies un nerunājām, pirmo reizi redzēju, ka mana māte it kā iekšēji pamirst. Viņa mazliet atžirga tikai tad, kad runājās ar Emīliju, un, kā nu ne, Emīlija prata atrast īstos vārdus mierinājumam. Arī viņa šodien bija pie mums, un centās mūs atbalstīt. Mamma devās pēc pasūtītajiem ziediem, bet es skatījos uz acīm, kuras biju mantojis no tēva. Man iekšā it kā viss lūza un gruzdēja, bet ārēji nekas neizpaudās. Emīlija aplika man rokas ap pleciem un pieglauda galvu man klāt.

-Neteikšu, ka viss būs labi, jo tā nebūs,- Emīlija sacīja klusā balsī,- Bet ar laiku rētas sadzīs. Svarīgākais ir tas, lai tu viņu neienīsti. Mirušajiem ir jāpiedod.

-Es nezinu, ko just,- es atteicu,- It kā ienīstu viņu, bet tajā pat laikā...

-Tu mīli savu tēvu. Tas ir dabiski, ka bērns mīl savus vecākus, lai kādi viņi būtu. Tikai vīriešiem ir tendence slēpt savas jūtas, un nespēt pieņemt patiesību.  Tas ir normāli, Damien. Paskaties, tev ir Ģirta acis,- meitene pasmaidīja,- Tu viņās redzi tēvu? Tu esi daļa viņa.

-Es nezinu,- padevīgi teicu,- Varbūt man neiet?

-Damien,- Emīlija novaidējās,- Izbeidz sevi strostēt. Ja tev vajag, izraudies. Asaras nav vājuma pazīme, asaras ir pazīme, ka tu esi cilvēks, un tev sāp.

-Es negribu raudāt, vienkārši esmu apmaldījies jūtās,- es noteicu, un pagriezos pret viņu. Meitenes rokas joprojām bija ap maniem pleciem un mēs sasmaidījāmies,- Paldies, ka tu te esi, un ievies man un mammai kaut kādu skaidrību dzīvē. Tu esi labākais, kas ar mums var notikt.

-Damien, turies,- viņa uzstāja,- Tu esi stiprs. Un tēvs vēlētos, lai tu tāds būtu. Turklāt, rīt jau tu būsi citur. Tev būs laika pārdomām pāri pārēm.

-Un tev manis nepietrūks?- es vāji pasmīnēju, un viņa nobolīja acis,- Ko?

-Jā, man tevis pietrūks,- viņas vaigi mīlīgi kļuva rožaini. Mūsu starpā nebija nekā vairāk par draudzību, un mēs samulsām. Emīlija noņēma rokas no mana kakla un pakāpās atpakaļ.- Pat vairāk nekā tu iedomājies..

-Emīlija?- es nedroši vaicāju. Likās, ka viņa grib teikt vēl ko, bet noklusēja.

-Neko,- viņa žigli attapās,- Ejam, jāsāk bedības,- viņa saņēma mani aiz rokas un izvilka no istabas. Sekoju viņai neatskatīdamies atpakaļ.

***

Es pat nepaliku uz bēru mielastu, un cik vien ātri varēju, devos prom. Māte mani neapstādināja, jo, šķiet, saprata, ka vēlos būt prom. Devos uz mājām un uzreiz sakrāmēju somas, tik ātri, it kā man kāds dzītos pakaļ. Gribēju ātri padarīt visas lietas un aizmukt, kā vienmēr. Sametu mantas somā un atskārtu, ka man dreb rokas. krūtīs plosījās sāpes un es paņēmu savu hokeja trofeju un triecu to pret sienu, cerēdams, ka tas mazinās sāpes. Nākamā pa rokai bija mana un tēva bilde rāmītī, kas glīti izšķīda uz grīdas.

-Damien,- Emīlija mani uzrunāja, ienākdama istabā. Meitene satvēra manas rokas un nolaida tās gar sāniem,- Mīļais, nomierinies. Tas viņu neatgriezīs. Tas nepalīdzēs. Es esmu šeit, Damien, viss ir labi,- viņa pieglaudās man klāt, un beidzot es ļāvu noritēt asarai. Jutos vājš un nekam nederīgs, un pieķēros meitenei kā enkuram, pie kā pieķerties. Tālākais aizgāja kā pa miglu. Emīlija bija mans glābiņš un es tvēros pēc viņas kā pēc.. pat nespēju nosaukt, kā. Novilku viņas kleitu un ļāvu viņai izģērbt sevi, alkani vēlēdamies just viņas siltumu sev tuvāk nekā ierasts. Lai cik es biju dusmīgs un nikns, sāpināts un vīlies, pret Emīliju es izturējos maigi, un šķita, ka viņai tas nepieciešams tikpat ļoti, cik man. Un just viņu man blakus, manās rokās, bija kaut kas vienreizējs. Pēc divām stundām es saguris atlaidos viņai blakus un pievilku viņu sev klāt. Emīlijas roka noglāstīja man seju un pasmaidīja. Pamanīju, ka arī viņas acis ir stiklainas.

-Man tevis trūks,- viņa sacīja un paslēpa seju. Neko neteicu un noglāstīju viņai matus. Nolēmu, ka rīt no rīta atstāšu viņai vēstuli, pirms došanās prom. Noskūpstīju meitenes matus un atlaidos viņai blakus, izbaudot mieru, kas viļņiem nāca no viņas, un mierīgi aizmigu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Metamfetamins-5/723260