Metamfetamīns (3)5

Sofija bija burvīga meitene, un jāatzīst, ka jau sāku ar viņu aizrauties. Iespējams tam par iemeslu bija tas, ka viņa ļoti atgādināja kādu cilvēku, ko pazinu iepriekš, un tas noveda pie otras galējības, ka gribēju tikt prom, un mājās. Atslēgt prātu no visa. Es taču biju izbijis armijnieks, un bokseris, kā es nevaru tikt galā ar divām meitenēm? Kā?

-Policija?- Sofija pamanīja to pašu, ko es, un es izlikos neko nemanām,- Velns, paslēpies skapī.

-Nu nē, mazā, nekur es neslēpšos,- es atteicu,- Baidies, ka tevi iemetīs cietumā?

-Jā, tu idiot, tāpēc lien skapī, ātri,- Sofija grūda, atvainojos, centās grūst uz priekšu, bet es biju pārāk ietiepīgs, lai viņai tas izdotos,- Nu ko tu dari?

-Neko,- es smējos,- Ko tu dari? Es sabijusies?

-Jā,- Sofijas acīs sāka parādīties asaras,- Lūdzu, izdari to manis dēļ.

-Nu nē, jaunkundzīt. Es dodos mājās,- es sacīju un pieliku rādītājpirkstu pie pieres,- Jūs sievietes tomēr neesat tik gudras, kā var šķist.

-Lūdzu, Damien,- Sofija lūdza,- Lūdzu, paliec. Emīlija zināja, ka tev draud briesmas, un lūdza, lai tikko tu nonāc Latvijā, mēs tevi slēpjam šeit. Ir cilvēki, kuri tevi meklē,- meitenes balss pārgāja klusā tonī, jo es nespēju vairs dzirdēt un redzēt neko apkārt, izņemot to, ka viņa pateica Emīlijas vārdu.

-Emīlija ir mirusi, skaidrs? Un nezinu, kur tu rāvi tos pekstiņus par šo visu, un man ir vienalga,- es atcirtu, valdīdamies, lai nesabruktu. Parasti šādā laikā es devos uz treniņiem, bet tagad es negribēju nodarīt pāri Sofijai. Un meitenēm vispār. Lai gan par Natāliju varētu padomāt.

-Viņa to lūdza pirms māja aizdegās, viņa, šķiet, to zināja,nu to, ka kaut kas notiks- Sofija turpināja lūgties, un pie durvīm atskanēja klauvējieni,- Damien, nolādēts, vai viņa tev neko nenozīmēja?- Sofija gandrīz kliedza. Atvēru durvis un sasveicinājos ar policistiem.

-Jūs būtu?- policists vaicāja, saraucis uzaci,- Jūs esat tas, kurš zvanīja?

-Jā, es atceros, ka vakar izlidoju no Ņujorkas, un attapos šeit.- es sacīju,- Un šī jaunkundze man atsakās jebko stāstīt par to, kas notiek,- es norādīju uz Sofiju.

-Jūs zināt, ka par cilvēka zādzību draud milzīgas problēmas, vai ne, jaunkundze?- policists jautāja, un Sofija vairs nespēja neraudāt. Viņa šķita tik trausla kā lellīte. Vienubrīd jau gandrīz pārdomāju par braukšanu prom, bet tad atcerējos, ka viņa bija manipulējusi ar Emīlijas piesaukšanu.

-Es zinu,- meitene nokāra galvu,- Mēs gribējām pieprasīt izpirkuma naudu...

-Meitēn, šī ir Latvija, nevis Holivuda, samierinies ar to,- policists nīgri atteica,- Tātad, jūs,- viņš uzlūkoja mani,- Celsiet apsūdzību?

-Nē.- es pateicu un paskatījos uz Sofiju, kura uzmeta man izbrīna pilnu skatienu.- Man ir vajadzīgs tikai tas, lai mani atbrīvo no dresūras siksnas.

Policisti sāka smieties un man vienubrīd gribējās viņiem iesist.- Tā sit ar elektrību.

-Tā ir parasta suņa siksna,- Sofija sacīja,- Tu tiešām domāji, ka tas ir...- nu arī viņa sāka smieties. Nespēdams to izturēt, devos uz mašīnu, lai paņemtu mantas. Kad ņēmu koferi no mašīnas, apdomājos par to, kā mana mašīna te nonāca. Turklāt bez benzīna. Kā?

-Uz kurieni jūs aizvest?- policisti iznāca no mājas un jautāja man.

-Uz Rīgas ielu,- es sacīju un aizvēru mašīnas bagāžnieku.- Šī ir mana mašīna, tikai tajā beidzies benzīns.

-Tūlīt saāķēsim, un aizvilksim Jūs,- policists sacīja, izņēmis trosi no bagāžnieka. Kad abas mašīnas bija sasaistītas, iekāpu mašīnā un paskatījos uz Sofiju, kura uzmeta man žēlu skatienu. Mašīna sāka kustēties uz priekšu, aiz sevis atstājot mazo namiņu pilnu ar noslēpumiem, ko es nekad neuzzināšu.

Bet es došos mājās. Kur stāšos pretī saviem Dēmoniem. Tomēr nekādi nespēju saprast un aizmirst Sofiju. Es viņu pazinu vien pāris stundas, un nespēju beigt par viņu domāt. Mašīnā atradu Emīlijas bildi un  domās salīdzināju ar Sofijas tēlu. Viņas bija gandrīz identiskas. Saņurcīju bildi un atgāzu galvu pret pagalvi. Jutu asaru noritam pāri vaigam.

-Man tevis tik ļoti trūkst,- aizsmacis noteicu un atlocīju bildīti atpakaļ.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Metamfetamins-4/723253