http://spoki.tvnet.lv/literatura/Metamfetamins-4/723253
https://www.youtube.com/watch?v=QnS09oQNexA
No rīta bija grūti piecelties. Emīlija gulēja man blakus, un man bija grūti atturēties no tā, lai viņu nepamodinātu. Bet nolēmu, ka vieglāk būs, ja aiziešu viņai to nemanot, un izkāpu no gultas. Piegāju pie skapja un uzvilku mugurā kreklu un džinsus, nespēdams novērst acis no Emīlijas. Vēl vakar mēs bijām draugi, bet tagad mēs bijām pārkāpuši šo robežu. Mēs vairs nekad nespēsim būt draugi, pēc visa notikušā, un tagad man ir jādodas prom. Daļa manis vēlējās, kaut Emīlija varētu braukt ar mani, bet tas nebija iespējams. Uz rakstāmgalda atradu pildspalvu un lapu, un pieliecies sāku rakstīt viņai atvadu vēstuli.
“Piedod, bet negribēju tevi modināt, jo likās, ka tā būs vieglāk. Paldies tev, par to, ka tu vakar biji man blakus. Tu esi viena no labākajiem, ja ne labākais cilvēks, ko es zinu. Pat esot tālumā, es domāšu par tevi, un mēs aizvien būsim draugi, kā tagad. Un arī man tevis pietrūks.-D.”
Vēstule likās izcili stulba, bet man nebija vairāk laika, ko tai veltīt. Vāzē atradu rozi, ko noliku viņai blakus un uz mirkli apsēdos. Noglāstīju meitenes blondos matus, atceroties, kāda ir sajūta tos glāstot, un piecēlos kājās. Bija laiks doties piepildīt tēva pēdējo vēlēšanos.
***
Aizbraukt no Latvijas bija grūtākais, kas man jebkad bija jādara. Turklāt vieglāku aizbraukšanu nepadarīja ne tas, ka man palika neizskaidrotas attiecības ar Emīliju, es nepaspēju atvadīties no mammas, un mans tēvs ir miris. Bet no otras puses, es ticēju liktenim, un domāju, ka tā ir labāk. Dažreiz no attāluma viss liekas mazāks, ceru, ka tas attiecināms arī uz problēmām. Mierinājums un apgrūtinājums vienlaikus bija tas, ka es atgriezīšos mājās tikai pēc gada. Protams, man bija iespēja atgriezties biežāk, bet es izlēmu to neizmantot. Šķita, ka mana klātesamība visu tikai pasliktinās.
Laiks ceļā neko nedeva. Es nespēju beigt domāt par to, kas notiks ar dzīvi, kamēr būšu prom. Varbūtības par to, kas būs, kas ir, un kas bijis neļāva man domāt racionāli. Domāju par to, kā ies manai mammai, kura nu palika viena, bet zināju, ka Emīlija viņu nepametīs vienu, abas bija draudzenes. Mani vairāk uztrauca tas, ko darīs Emīlija, ko viņa domā. Šīs domas mani teju vai darīja traku, un tāpēc šaušanas nodarbībās biju labākais, jo tur izlādēju visu, kas manī sakrājies.
Mūsu bāze atradās Maimanas pilsētā, Farjabas provincē pie robežas ar Turkmenistānu. Te bija tuksnešains un karsts klimats, kam bija jāspēj pielāgoties, citas iespējas nebija. Vietējie pārvietojās uz kamieļiem, un dzīvoja šķūņiem līdzīgās, trūcīgās apmetnēs. Visgrūtākais bija redzēt mazus bērnus ar ieročiem, bet, esot šeit, ar to lēnām aprod. Iespējams, tas bija vienīgais, kas mazo cilvēku pasargās. Šeit nebija bērnības. Šeit uzreiz bija dzīve.
Mūsu un Norvēģijas karavīru māju karogi plīvoja karstajā vējā, būdami gandrīz par vienīgo liecību no mājām. Redzot, cik nabadzīgi ir bērni šeit, mēs vienojāmies par to, ka lūgsim palīdzību mūsu ģimenēm atsūtīt šiem bērniem kaut kādus nieciņus, kas padarītu viņu dzīvi kaut mazliet labāku, un visi piekrita. Mēs tikām pie vēstuļu papīra un katrs uzrakstījām pa vēstulei mājās. Man tā bija iespēja pirmoreiz parunāt ar Emīliju. Vismaz kaut kā.
“Mīļā Emīlija. Esmu jau galā, un puiši tā vien dīdās, nespēdami sagaidīt, kad sāksies reālā pieredze. Man tā nav. Es pat īsti nevēlos te būt, zinot, kāda situācija ir mājās. Gribēju tev pateikt to, ka bieži rakstīt nevarēšu, bet ceru gūt kādu ziņu no tevis. Gribēju pateikt, ka es vēlos saglabāt mūsu draudzību par spīti visam, un palūgt, lai parūpējies par manu mammu, un pasaki, ka viņu mīlu. Es atceros iemeslus, par ko cīnos, un ceru, ka gads manā prombūtnē paies ļoti ātri. Man jūsu abu pietrūkst. Un vēl viens pēdējais lūgums, atsūtiet zīmuļus un vēl dažādus kancelejas nieciņus bērniem šeit. Ticiet man, te nav ne uz pusi tā, kā ir pie mums. Gaidīšu atbildi no jums abām. Skūpstu,- Damiens Ross.”
-Damien, jānāk ēst,- Rolands, vēl viens latvietis no mūsu rotas, mani uzrunāja,- Šovakar būšot pamatīgi treniņi tā, ka nebūs laika ne par ko domāt, tikai koncentrēties. Saproti, ko domāju?
-Saprotu, saprotu,- es atteicu, un pirms viņš aiziet, nolēmu pajautāt,- Klau, vai mēs atgriezīsimies mājās?
-Diez vai, vecīt,- Rolands atteica,- Mēs esam tikai puišeļi, kas iemesti šeit. Iespējas ir mazas.
-Un bez zaudējumiem neiztikt,- es piebildu un sekoju viņam uz ēšanas sektoru, nespēdams beigt domāt par to, kā būs, ja es neatgriezīšos vai atgriezīšos. Iedevu vēstuli puisim, kas pārved pastu no šejienes atpakaļ, un centos domāt par savu valsti, ko aizsargāju, mammu un meiteni, ko mīlu. Cerēju, ka tas būs mans veiksmes amulets. Šī vairs nebija spēlīte.
Šī ir dzīve.
spoki.tvnet.lv/literatura/Metamfetamins-6/723638