http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-59/712831
Man izdevās aizmigt kaut kad pēc pieciem no rīta. Es visu nakti grozījos no vieniem sāniem uz otriem, nespējot aizvērt acis. Miegs vienkārši nevēlējās mani atvieglot no šī stresa un pārdzīvojumiem.
Un tieši tad, kad grimu dziļākajā miegā, sāka zvanīt modinātājs. Biju to uzlikusi uz septiņiem, jo pirms tiesas vēlējos ieiet dušā, un kārtīgi sagatavoties. Vēlējos izskatīties labi, pat nedaudz izaicinoši, lai izprovocētu Niku.
Vakar Denisam palūdzu man visu sagādāt. Man vajadzēja gan drēbes, gan kosmētiku, lai šodien varētu izskatīties tā kā vēlējos. Deniss pa nakti bija aizgājis līdz Artūram un visu palūdzis. Brālis bija veiksmīgi atradis man nepieciešamās lietas. Viņš pat bija ielicis matu taisnotāju, lai gan nebiju to lūgusi.
Izvēlējos iet vēsā dušā. Silta mani tikai iemidzinātu, bet auksta pamodināja. Pēc atspirdzinošās dušas pat vairs nejutu to, ka esmu gulējusi tikai pāris stundas.
Matu fēns bija skaļš, un es cerēju, ka tas nepamodinās mājas saimnieku. Ar matu taisnotāju jau bija labāk. Mani mati tik lieliski nebija izskatījušies vismaz nedēļu.
Ar kosmētiku es nepārspīlēju. Nedaudz vaigu sārtuma, nedaudz acu ēnas un skropstu tuša bija viss, ko šorīt izvēlējos.
Maisiņa apakšā pamanīju savu melno apakšveļas komplektu. Nez kā brālis par to paspēja iedomāties. Vai viņam nebija neērti meklēt apakšveļu manā atvilktnē? Šī doma lika man pasmaidīt. Acu priekšā redzēju brāļa seju, kas bija samulsusi skatoties cik vienkārša, tomēr dažāda ir mazās māsas apakšveļa.
Vīrieši pat nenojauš, cik ļoti apakšveļa var pacelt sievietes pašsajūtu. Melna krāsa manī vienmēr ir radījusi papildus pārliecību, un tādās dienās kā šī, pārliecības nevarēja būt par maz.
Uzvelkot melno kleitu, kas piegūlās manam augumam, aplūkoju sevi spogulī. Pati es noteikti nebūtu vilkusi kaut ko tādu, bet man nebija izvēles. Kleita likās nedaudz par īsu, bet varbūt tieši tādai man šodien vajadzēja izskatīties.
Vēl vajadzēja uzvilkt zeķubikses un augstpapēžu kurpes, bet to es atliku uz vēlāku laiku. Negribēju pa māju staigāt ar papēžu kurpēm un kaut kur saplēst zeķubikses. Man vienmēr tas izdevās, kad nevajadzēja.
Beidzot biju gatava doties uztaisīt sev kafiju. Par brokastīm nemaz nedomāju, jo man katru kumosu būtu grūti norīt.
Tiekot līdz virtuvei, sajutu kafijas aromātu. Pamanīju, ka uz galda stāv mana krūze ar karsto šķidrumu, palūkojos apkārt, bet Denisu nekur nemanīju. Es zināju, ka to viņš ir pagatavojis man.
Apsēdos savā ierastajā stūrī pie galda un skatījos ārā pa logu. Pamanīju, ka Deniss staigā pa pagalmu ar lejkannu rokās. Viņš aplaistīja puķes, jo lietus nebija lijis jau pāris dienas. Iepriekš nekad nebiju viņu redzējusi tā rosāmies pa dārzu. Viņš mani neredzēja, turpinot savus darbus.
Denisam mugurā bija tikai šorti. Viņa auguma augšdaļa bija atkailināta. Nebiju pamanījusi, ka viņš ir tik labi trenēts. Patiesībā viņam bija daudz iespaidīgāki muskuļi nekā citiem, kurus biju redzējusi bez krekla.
Tiklīdz aptvēru par ko domāju, uzreiz novērsos un paņēmu rokās savu kafijas krūzi. Es nedrīkstēju domāt par Denisu kā par puisi. Viņš bija tikai draugs. Es viņu drīkstēju uztvert tikai kā draugu.
Kā es gribēju satikt Renāru. Renārs noteikti novērstu manas muļķīgās domas par Denisu. Man taču Renārs ļoti patika un ar viņu kopā bija sajūta, ka lidoju. Renārs. Renārs. Renārs. Jā, Renārs bija vienīgais puisis par kuru varēju domāt visu ko vēlējos un kā vēlējos.
- Labrīt, - pat nepamanīju kā Deniss ienāk virtuvē, tāpēc nedaudz salecos un kafija uzlija uz manas kleitas.
- Bļāviens, - es nedrīkstēju sasmērēt vienīgo savu apģērbu.
- Piedod, - puisis uzreiz atvainojās, - Es negribēju tevi nobiedēt, - Deniss izskatījās vainīgs.
- Pati esmu vainīga, - uzreiz atteica, - Biju aizdomājusies, - atzinos.
- Nespēj nedomāt par tiesu? - Deniss painteresējās,
- Tā varētu teikt, - viņam tiešām nevajadzēja zināt par manām patiesajām domām. Beidzot pacēlu acu skatienu no savas aplietās kleitas un paskatījos uz Denisu.
Viņš stāvēja tikai pāris metrus no manis un joprojām bija bez krekla. Viņš bija tik tuvu, lai es pamanītu pāris sviedru lāsītes, kas lēnām slīdēja pāri viņa krūtīm. Tas piesaistīja manu uzmanību.
- Es ieiešu dušā, - pamanot manu skatienu, Deniss ātri piebilda.
- Jā, labi, - viņa vārdi lika attapties, - Bet es pabeigšu dzert kafiju, - pievērsos atkal savai krūzei. Es nespēju paskatīties uz Denisu, jo baidījos, ka neķītrās domas atgriezīsies. Kaut ātrāk pienāktu tie deviņi, kad es varēšu doties prom. Man vajadzēja lielāku attālumu. Man vajadzēja atgriezties pie mana puiša, lai viss atkal būtu pa vecam.
- Cikos mēs brauksim? - Deniss nebija prom pat desmit minūtes, bet atgriežoties viņš beidzot bija saģērbies. Puisis bija uzvilcis gaišas linu bikses un tumšu kreklu. Viņš izskatījās ļoti pieklājīgi un solīdi.
Sākumā paskatījos pulkstenī, kas rādīja desmit minūtes pāri deviņiem.
- Cik ilgi mums ir jābrauc? - pirms atbildēju uz Denisa jautājumu, man vajadzēja zināt atbildi uz savējo.
- Kādas piecpadsmit minūtes, - Deniss atteica.
- Tad mums jābrauc, - paziņoju. Es biju paklausījusi brāli, un iepriekš neteicu jauno plānu, bet nu bija laiks to atklāt.
- Tev taču tur jābūt pēc desmitiem, - puisis atgādināja.
- Man tur tomēr jābūt pirms desmitiem, - nedaudz kautrīgi teicu, jo biju noklusējusi patiesību, lai gan Deniss mani nebija pievīlis, - Piedod, bet es apsolīju, ka nevienam neteikšu, - klusi piebildu.
- Viss kārtībā, - puisis nebija apvainojies, - Ja tu neteici, tad tam bija iemesls, - viņš, paraustot plecus, piebilda, - Ejam uz mašīnu? - Deniss aicināja.
- Ejam, - pēdējā mirklī izlēmu zeķubikses tomēr nevilkt tik saulainā rītā kā šis, un uzvilku kurpes tāpat. Cerēju, ka tās nenoberzīs kājas, bet par to es uztraukšos vēlāk.
Iesēžoties mašīnā, Deniss ieslēdza mūziku. Es to pagriezu skaļāk, jo šobrīd man vajadzēja troksni, nevis mieru. Klusumā spriedze tikai pieauga, bet man vajadzēja no tās atbrīvoties.
- Esam klāt, - Denisa paziņojums, lika man sastingt. Šķiet tikai tikko iesēdāmies mašīnā, bet nu manā priekšā bija tiesas nams.
- Man vajadzētu kāpt ārā, kamēr neviens nav pamanījis, ka atbraucām kopā, - ieminējos.
- Es aizbraukšu aiz stūra, - Deniss neļāva man vēl izkāpt, - Tā būs drošāk, - viņš paskaidroja.
- Labi, - iekšēji visa trīcēju, bet ārēji vēl valdījos. Vismaz man likās, ka valdos.
- Lai tev veicas, - pirms izkāpšanas, Deniss novēlēja, - Viss būs labi, - viņš maigi pieskārās manai rokai.
- Es ceru, - biju pateicīga viņam par mierinošajiem vārdiem, tomēr tie īsti neiedarbojās.
Man vajadzēja saņemt visus spēkus, lai augstpapēžu kurpēs noietu taisni, nepaklūpot aiz akmeņiem, kurus citi pat nemanītu, bet man tie bija pamatīgs šķērslis, ceļā uz tiesas nama ieeju.
Sākot kāpt pa pakāpieniem, sajutu spēcīgu acu skatienu mugurā. Šis skatiens lika pār ķermeni pārskriet nepatīkamām tirpām. Tās varēja izraisīt tikai viens cilvēks.
Augstu paceļot galvu, izslējos vēl staltāk un pagriezos uz to pusi, no kuras sajutu šīs briesmas. Aptuveni divdesmit metrus no sevis pamanīju Niku. Viņš tiešām nebija mani gaidījis un nespēja noslēpt pārsteigumu. Vismaz pirmās piecas sekundes viņš izskatījās šokēts un nākamās desmit sekundes centās to noslēpt.
- Sveiks, - nekad nedomāju, ka mana balss var skanēt tik mierīgi un salti, - Kāda negaidīta tikšanās, - necentos noslēpt ironiju savā balsī, tā vēl vairāk izaicinot savu pāridarītāju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-61/713327
