http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-58/712657
- Piedod, - Deniss pirmais atrāvās un atvainojās par izdarīto. Manas lūpas joprojām smeldza un es īsti nespēju aptvert notikušo.
- Piedod tu man arī, - ne jau viņš viens pieļāva šo skūpstu. Es taču ne mirki nepretojos tam.
- Tas nekad neatkārtosies, - viņš apsolīja. Uz brīdi mani pārņēma vilšanās, tomēr es atcerējos Renāru un sāku nožēlot izdarīto.
Laikam jau šī nošķirtība no apkārtējiem bija radījusi šādas sajūtas. Es biju noilgojusies pēc kāda skūpstiem un maiguma, tāpēc saskatīju Denisā to, ko citā situācijā nemanītu.
- Noteikti neatkārtosies, - biju pilnībā atguvusies un piekritu puisim.
- Es… - Deniss vēlējās vēl kaut ko piebilst, tomēr viņa sakāmo iztraucēja durvju zvans un mēs abi satrūkāmies.
- Es palikšu tepat, - uzreiz teicu.
- Aizslēdz tikai durvis, - Deniss atgādināja, - Un gaidi manu signālu, - pēdējos vārdus viņš teica ikreiz, kad kāds piezvanīja pie durvīm. Tas bija kā ieradums, jo Deniss taču lieliski zināja, ka atceros šo norādi.
- Aizslēgšu un gaidīšu, - piekrītoši pamāju.
Deniss devās prom, bet es, aizslēdzot aiz viņa durvis, atgriezos atpakaļ. Apsēdos savā gultā un lūkojos uz bildēm pie sienas. Es tās pat necentos saskatīt no šī attāluma, jo biju iegrimusi pārdomās.
Man vajadzēs vēlreiz parunāt ar Denisu. Es tiešām nevēlējos, lai viņš pastāsta Renāram to, kas notika. Man pašai tas bija jāizdara, ja vien es to darīšu.
Ja es izstāstīšu, tad iespējams mani vairs tik ļoti nemocīs sirdsapziņas pārmetumi, tomēr es sāpināšu savu puisi. Vai tiešām viņam bija jāuzzina, kas tāds, kas viņu sāpinās? Biju pamatīgas dilemmas priekšā.
Labi, ka man bija vēl laiks, lai izlemtu to visu. Un patiesībā šī situācija ļāva man nedomāt par gaidāmo tiesu. Tā tomēr tuvojās ar katru minūti. Vēl šī nakts, un viss būs zināms, jo tieši pēc nepilnām divdesmit stundām man bija jāierodas tiesas zālē.
Vai Niks šobrīd bija viesis, kas apciemojis savu brāli? Niks bija gandrīz vienīgais cilvēks, kas ieradās šeit vismaz reizi dienā. Biju gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka tieši viņš šobrīd atrodas lejas stāvā.
Pagāja vairāk nekā trīsdesmit minūtes, kad izdzirdēju drošo signālu. Pa šo laiku man bija sakārojies kaut kas auksts, tāpēc uzreiz devos atvērt durvis, lai aizietu līdz virtuvei.
Mana sirds gandrīz apstājās, atverot durvis un ieraugot puiša acis. Viņš skatījās uz mani kā uz brīnumu. Viņš tiešām nespēja noticēt, ka stāvu viņa priekšā.
- Nevaino Denisu, - viņš uzreiz palūdza, - Es viņam neatstāju izvēles iespējas, - puisis paskaidroja.
- Es tik ļoti esmu noilgojusies, - man nevajadzēja nekādus paskaidrojumus, es vienkārši metos brāļa apskāvienos, - Man prieks, ka tu viņu piespiedi atzīties, kur esmu, - patiesi teicu, - Es tik ļoti vēlējos tevi satikt.
- Beidzot es redzu, ka tev tiešām nekas nekaiš, - Artūrs izskatījās atvieglots, - Un tava slēptuve ir pati labākā, - viņš paslavēja.
- Kā tu uzzināji, ka esmu šeit? - ja jau brālis mani atrada, tad to varēja ikviens.
- Es nemaz nezināju, - viņš atzinās, - Es vienkārši atnācu parunāt ar Denisu, - brālis paskaidroja, - Pastāstīju viņam, ka man ļoti vajag tev nodot svarīgu informāciju un baidos, ka tā nevar gaidīt līdz rītdienas tiesai.
- Kas noticis? - tas izklausījās patiesi svarīgi.
- Mēs varam kaut kur apsēsties? - Artūrs painteresējās.
- Tu mani biedē, - ja vajadzēja apsēsties, tātad tas nebija nekas labs. Un Artūra acis apstiprināja manas aizdomas.
Uzvedu brāli uz bēniņiem un piedāvāju atpūtas krēslu. Artūrs ieteica arī man apsēsties.
- Kas notiek? - vairs nespēju izturēt šo klusēšanu. Jo ilgāk brālis vilcinājās, jo lielākas bailes mani pārņēma, - Vai Renāram kaut kas noticis? - šī doma bija drausmīga, tomēr man vajadzēja dzirdēt patiesību.
- Ar tavu puisi viss ir kārtībā, - brālis uzreiz atteica un es atviegloti nopūtos.
- Vai vecākiem? - tas bija nākamais, ko varēju iedomāties.
- Arī vecākiem viss ir kārtībā, - Artūrs atteica, - Ir gan ļoti grūti noslēpt to, ka esi nozudusi, bet pagaidām man tas ir izdevies, - brālis piebilda, - Tu gan esi kļuvusi par ļoti aizmāršīgu meitu. Visu laiku aizmirsti savu telefonu, kad ej uz veikalu vai pastaigāties kopā ar Renāru, bet citas atrunas nespēju izdomāt.
- Cik bieži viņi zvana? - vēlējos zināt.
- Man par laimi viņi zvana tikai reizi dienā, - brālis atteica, - Ja zvanītu biežāk, tad noteikti rastos lielākas aizdomas par to, ka kaut kas nav kārtībā.
- Kas tad ir noticis? - es, protams, vēlējos zināt kā iet maniem vecākiem un mazajam brālim, tomēr nespēju izmest no galvas to, ka Artūrs te nācis, lai pastāstītu man kaut ko svarīgu. Par vecākiem mēs varēsim parunāt arī vēlāk, - Varbūt tas saistīts ar Agitu? - viņa taču nebija zaudējusi savu mazuli. Neviena sieviete nav neko tādu pelnījusi.
- Arī ar Agitu tas nav saistīts, - brālim beidzot bija apnikusi mana neveiksmīgā minēšana, - Es ar viņu joprojām neesmu runājis, - tas būs otrais temats, ko vēlēšos pārrunāt ar savu brāli.
- Kas tad? - arī es kļuvu nepacietīga.
- Es šodien vēlreiz tikos ar Bildu, - Artūrs uzsāka savu sakāmo, - Viņa ir mainījusi plānu, - brālis piebilda.
- Kāpēc? - viss taču bija jau ļoti labi izplānots. Kāpēc pēkšņi to visu vajadzēja izjaukt.
- Inspektore nevienam neuzticas, - Artūrs atteica, - Un es viņas vietā darītu tieši tāpat.
- Kas notiek? - vai tam visam bija kaut kāds iemesls.
- Niks pārāk viegli tiek cauri visam, kas notiek, - brālis pieklusināja balsi, to visu pārstāstot man, - Bilda vēlas, lai visi domā, ka tu ieradīsies ar nokavēšanos, bet tev jābūt vismaz desmit minūtes pirms tiesas sākuma. Vislabāk, ja izdoties tev un Nikam jau satikties pie ieejas, - viņš piebilda.
- Bet tā es nepārsteigšu viņu, - iebildu.
- Tieši tā tu viņu pārsteigsi, - brālis pārliecinoši teica, - Es tāpat kā inspektore, esmu pārliecināts, ka Niks jau ir informēts par tavu ierašanos, tāpēc būs gatavs tai. Iespējams, ka tu atkal pat nenonāksi līdz tai.
- Kurš tad šoreiz viņam palīdzēs? - joprojām nesapratu Artūru.
- Ir aizdomas, ka viņam palīdz kāds no policistiem, - brālis joprojām čukstēja, - Un Bilda nespēj noteikt kurš. Tāpēc ir ļoti daudz pierādījumu, kurus neviens nav redzējis. Viņa uzticas tikai pāris cilvēkiem.
- Tas viss izklausās pēc kaut kādas kriminālās filmas, - atklāti teicu.
- Tici man, - brālis piebilda, - Tas ir daudz trakāk kā kriminālajās, - Artūrs atzina.
- Niks tiešām ir briesmīgs cilvēks, - kārtējo reiz par to pārliecinājos.
- Tas pat nav īstais vārds, - brālis piekrītoši pamāja.
- Piedodiet, - mūs pārtrauca Deniss, - Manuprāt, tu jau esi pārāk ilgi pie manis. Kādam tas var likties aizdomīgi, - puisim bija neērti mūs pārtraukt, bet viņam bija pilnīga taisnība. Artūram šobrīd vajadzēja doties prom, lai neradītu nevajadzīgas aizdomas.
- Līdz rītam, - Artūrs uz atvadām man iedeva buču uz vaiga.
- Līdz rītam, - vēlreiz cieši apskāvu savu lielo brāli un negribīgi ļāvu viņam doties prom.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Marta-60/712959
