Taksis, ar kuru braucām uz izstādi, pieveda klāt pie parka, kas atradās blakus hallei, kurā notika gleznu izstāde. Iela, kas atradās blakus izstādei, bija slēgta. Policijas mašīnas stari mūs apspīdēja, kad izrāpāmies ārā no takša. Piegāju pie taksista loga un iedevu vīrietim piecus sterliņu mārciņas, kuras viņš pieņēma ar platu smaidu. Mazliet nodrebinājos, kad sajuta viņa sviedraino aromātu.
Keitai bija talants uz lētu takšu firmu izvēlēšanos. “Tas ir izdevīgāk, nekā maksāt desmit mārciņas par dažiem kilometriem.” Meitene pirms tas man mēģināja iegalvot, kad mēs gaidījām taksistu pie mūsu daudzdzīvokļu nama durvīm.
Sadevušās rokās ar Keitu, mēs ātrā solī devāmies uz halli, kurā visos stāva logos bija ieslēgta gaisma un valdīja rosība, kaut arī bija jau pāri vienpadsmitiem.
Pie ieejas apsargs nopētīja mūs un prasīja mums parādīt savu somiņu saturus. Kārtīgi tās izčamdījis, vīrietis ar platu smaidu atvēra halles durvis un mēs devāmies ēkā iekšā. Pirmajā telpā pie sāniem bija atvērtas garderobes, pie kurām jau pulcējās neliela rindiņa. Pievienojāmies rindas galam un iesaistījāmies sarunā ar trīs sievietēm, kas stāvēja pirms mums. Uzzinājām, ka viņas nāca no Londonas Komunikācijas koledžas un bija topošās žurnālistes, kam bija uzdots uzdevums veidot reportāžas par izstādi.
Abas sevi iepazīstinājām kā topošā juriste un māmiņa, uz kā tikko iepazītās meitenes atbildēja ar platiem smaidiem un apsveikumiem.
“Juriste, nopietni? Tā nu gan ir uzdrīkstēšanās.” Meitene ar blondiem matiem man uzsmaidīja, kamēr tumšmate rūpīgi mani nopētīja.
“Tu neizskaties pēc juristes materiāla.” Ar platu smaidu tumšmate atgrūda savas matu cirtas prom no sejas.
“Esmu to dzirdējusi,” es sausi atbildēju, likdama tumšmatei nosarkt un blondīnei iesmieties. Brunete, kas stāvēja malā, uz visu noskatījās un klusēja. Pamanījusi, ka uz viņu skatos, meitene neveikli atsmaidīja.
“Atvaino,” tumšmate atvainojās, sākdama kārtot savas somiņas lences sev uz pleca.
“Neuztraucies, neuztveru to personiski.” Es meitenei laipni uzsmaidīju un paraudzījos uz Keitu, kas bija azartiski sākusi pētīt izstādes bukletu, ko bija atradusi kaudzītē, kas stāvēja uz galda pie izstādes ieejas.
“Iedomājies, šajā izstādē būs trīsdesmit mākslinieki.” Keita man sacīja, uzsmaidīdama, kad paraudzījās nost no bukleta. Meitenes, kas mums stāvēja priekšā, pamāja ar galvām un blondīne ieslīga runā par to, cik slavens ir viens no māksliniekiem.
“Viņam ir tikai divdesmit četri, bet puisim piemīt īsti mākslinieka dotumi. Esmu dzirdējusi, ka viņš kādā prestižā Āzijas gleznu konkursā ir nopelnījis otro vietu. Puisis ir arī ļoti slavens dzeltenajā presē, gandrīz katru mēnesi ir kopā ar kādu jaunu skaistulīti.”
“Jā, un arī, puiša vecāki ir diezgan ietekmīgi tieši Lielbritānijā. Cik esmu dzirdējusi, bagātnieku topā viņa ģimene ierindojas četras vietas zem Keitas Mosas.”
“Tu melo.” Keita nočukstēja, raudzīdamās blondīnē ar ieplestām acīm. Keita bija eksperta par Keitu Mosu, viņa bija meitenes modes ikona.
“Nē, viss, ko es stāstu, ir patiesība.” Blondīne pasmaidīja Keitai un no savas somiņas izvilka lapiņu, uz kuras bija rakstīts, pēc meitenes vārdiem, mākslinieka vārds un uzvārds.
Džošuā Smits
Mākslinieka vārds šķita kaut kur dzirdēts. Jautāju Keitas, vai viņa tādu nepazīst. Keita tik papurināja galvu un ielika lapiņu sev somiņā.
“Būs vien jāapskata minētā autora gleznas. Paldies par informāciju, meitenes.”
Meitenes mums laipni atsmaidīja un pagriezās pret garderobes stendiem, kur viņas ar platiem smaidiem gaidīja jaunieši, kas mēteļus novietoja uz numuriņiem.
Kad mēs ar Keitu nodevām drēbes un devāmies uz izstādi, pie ieejas izstādes zālē mūsu flaijerus pārbaudīja sieviete ar lielām krūtīm, kuras līda ārā no viņas dziļā dekoltē.
“Vai tiešām tāda mērkaķošanās ir vajadzīga?” Keita man jautājoši nočukstēja, kad mēs pagājām dažus metrus uz priekšu no minētās sievietes.
Es ieķiķinājos un ļāvu savam skatienam pārslīdēt pār lielo zāli, kas bija pilna ar dažādām gleznām. Sākot ar dabas skatiem un beidzot ar portretiem, gleznu variācija pēc tēmām bija krāšņa.
“Domā, ir jēga apskatīt tik ļoti slavenos Džošuā mākslas darbus?” Es Keitas vaicāju, kad mēs nostājāmies pie gleznas ar nosaukumu Mežonīgo puķu slāpes. Gleznā bija attēlota istaba ar galdu, uz kura bija novietotas krāsainas puķes, kurām bija novītušas ziedlapiņas. Daļēji novītušās puķes bija savijušās puķu pušķī uz galda malas un tiecās pret ūdens glāzei, kas atradās uz zemes, pie galda malas.
“Droši vien var mēģināt.” Keita man atsmaidīja un kopā mēs sākām meklēt Džošuā Smita mākslas darbus. Izstaigājušas visu zāli, mēs secinājām, ka kopumā, no visiem mākslas darbiem, kas bija redzami šajā izstādē, puisim piederēja desmit.
Tie bija gan vīriešu, gan sieviešu portreti, gleznas ar vienu un to pašu ezeru un dažādiem dabas skatiem, kas ietvēra lauku vidi un pilsētu vidi.
“Var redzēt, ka puisis ir dabas draugs.” Keita iesmējās un mēs ķiķinot devāmies pie uzkodu galda, kur mēs mazliet iestiprinājāmies.
Vēlreiz izgājām cauri izstādei un nolēmām pielikt punktu šī vakara jautrībām.
Kad ar taksi atbraucām atpakaļ uz dzīvokli, Vils mūs sagaidīja ar siltām tējas krūzēm. Pirms gāju gulēt, ziņkāres mākta, es apskatījos Google, kas tieši ir Džošuā Smits, jo puiša vārds man šķita pārāk pazīstams.
Pēc dažām minūtēm, man nācās secināt, ka puisi esmu personīgi satikusi, ja iegrūšana ezerā skaitās kā saprātīga iepazīšanās. Kā arī es biju saglabājusi savu telefona numuru puiša telefonā kā ‘Puķu meitene’.
Cik pasaule bija smieklīgi maza.
-=-
