Pirmā darba diena bija katastrofāla. Sāra, sieviete, kas ar mani strādāja vienā maiņā nebeidza par mani ķiķināt, kad es jau n-to reizi sajaucu, kurā plauktā atrodas pārtikas produkti.
“Neuztraucies, šis ir iesācēju prieciņš. Ceru, ka pēc mēneša tev nevajadzēs par šo uztraukties.” Sāra smejoties sacīja, kārtodama plauktus, kurus biju pati personīgi sajaukusi.
“Es atvainojos.” Es taisnojos, juzdamies neērti.
“Neuztraucies, Lolita, viss ir kārtībā. Esmu šeit, lai ievestu veikalā kārtību. Plauktu kārtošana ietilpst mūsu darba vietas noteikumos. Just chill, mazo putniņ.” Sieviete man pasmaidīja ar maigu smaidu un es atsmaidīju.
Pēc plauktu kārtošanas Sāra aizskrēja atpakaļ pie kases, kur bija parādījies klients. Es paliku pie kartonu kastēm, kuras bija pilnas ar dažādiem sadzīves produktiem. Atkārtojot Sāras norādījumus, es centos kārtot produktus pareizi. Pēc divdesmit minūtēm Sāra atgriezās, lai man maigi uzsistu pa plecu un paziņotu, ka es ātri mācos.
“Tas ir mans vienīgais talants – ātri mācīties.” Es paziņoju, kad sieviete man prasīja, lai no personāla daļas atvelku vēl kādas pāris kastes. Tās bija smagas un man nācās mazliet nožēlot, ka biju tikai vienu metru un sešdesmit piecus centimetrus gara. Kedas, kuras biju aizņēmusies no Keitas, mazliet slīdēja pa veikala grīdu, kad steidzos pie Sāras, kura uzjautrinājās, lūkojoties uz mani.
Pusdienlaikā mēs ar Sāru apēdām veikalā atrodamās smalkmaizītes. Protams, par tām samaksājām no savas kabatas. Sāra izstāstīja, ka ir vientuļa viena bērna māte. Viņas dēliņam bija četri gadiņi un viņš gāja bērnu dārzā. Sievietei bija grūtības ar finansēm, tāpēc viņa strādāja divās darba vietās. Darbā pavadīja visu nedēļu un atpūtas dienas bija vienīgi svētdienas, kurās viņa ielīda gultā kopā ar savu dēlu un nogulēja pusdienu. Pārējo dienas daļu sieviete pavadīja mazgājot drēbes, tīrot māju un izklaidējot savu dēlu.
“Jums mazajam ir auklīte?” Es jautāju, klausoties sievietes stāstus par to, cik grūti ir apvienot intensīvu darbu ar bērna audzināšanu.
“Jā, protams, saulīt. Es nezinu, vai pati tiktu galā bez auklītes palīdzības. Tas pat šķiet neiespējami.” Sieviete pasmējās un iedzēra malku no savas kafijas krūzītes. Uz krūzītes bija attēloti dalmācieši, kuri viens ar otru spēlējās.
Mazliet parunājām par ikdienišķām lietām. Sieviete man paprasīja, kur es mācos un par ko es vēlos kļūt, kad būšu absolvējusi savu augstskolu. Izstāstīju viņai plānus par to, ka vēlos kļūt par juristi. Sieviete mani nopētīja no galvas līdz kāju mazajiem pirkstiņiem un pasmaidīja.
“Vēlu tev veiksmi sasniegt iecerēto!”
Tad mēs atgriezāmies pie darba un pavadījām vēl četras garlaicīgas stundas veikalā. Kad visu bijām salikušas pa plauktiņiem, iztīrījušas veikala grīdu un kasē ievadījušās visus attiecīgos kodus, varējām doties mājās, jo atnāca otrā maiņa.
Pirms paspēju izskriet no veikala, Ītans, pārdevējs, kuram biju pirms dažām dienām uzklupusi, vaicāja kā man gāja pa pirmo darba dienu.
“Paldies, Ītan, viss bija labi.” Es puisim uzsmaidīju un viņš mazliet piesarka. Kas par jaukumiņu, es nodomāju, un izgāju ārā no veikala. Bija laiks atgriezties mājās pie Keitas un Vila, kuri cītīgi vārīja zupu un tenkoja par visiem jaunumiem savā starpā.
Ieejot dzīvoklī Keita man metās virsū, lai pārliecinātos, vai esmu izdzīvojusi pirmo darba dienu.
“Nevajag pārspīlēt, esmu dzīva.” Es maigi atgrūdu meiteni no sevis un novilku āra kurpes, sameklēju savas čībiņas ar kaķa galviņām purngalā un devos dzīvoklī, kur mani gaidīja siltās smalkmaizītes, kas mani apbūra.
“Domāju, ka būsi izsalkusi.” Keita skaidroja, ienesot istabā krūzīti ar kūpošu tēju.
“Pateicos,” meitenei atbildēju un izņēmu no rokām silto tējas krūzi. Bija pienācis laiks nelielām vakariņām. Ielūkojos pulkstenī un secināju, ka jau ir seši. Biju diezgan ražīgi iesākusi savu darba pieredzi Honey and Bee veikalā.
“Kādi plāni šodienai?” Vils jautāja, apsēžoties blakus uz dīvāna. Es uz puisi palūkojos ar jautājošu skatienu un viņš no savas kabatas izvilka flaijeri, uz kura bija informācija par gleznu izstādi, kas notiks tieši šovakar, ap vienpadsmitiem, pašā Londonas sirdī.
“Oho, izklausās jau brīnišķīgi, bet es šodien tiešām domāju vakaru pavadīt pa mājām. Rīt jau astoņos darbā jābūt.” Es taisnojos, atlikdama flaijeri uz galda.
Keita ieskrēja istabā un metās man ap kaklu, “Lūdzu, nāc man līdzi!”
“Apsoli, ka neļausi man dzert vairāk par vienu vīna glāzi.”
“Es apsolu, saulīt!” Meitene solīja un sāka dod man bučiņas uz vaigiem.
“Vai tu rimsies?” Es smejoties jautāju, atgrūzdama meiteni no sevis.
Keita iepleta acis un iesaucās “Nemūžam!”
Kopīgi mēs pasmējāmies un ap deviņiem lēnām sākām posties izstādei, kurai bija jābūt vienreizējai.
“Iespējams, satiksim kādu Donžuānu, kurš nonesīs tevi no kājām.”
“Ar ko tad? Ar savu svaru?” Es sarkastiski jautāju, pogājot ciet sarkano blūzīti.
“Nu, beidz, es jau jokoju.” Keita mierinoši uzlika savu plaukstu man uz pleca, kad biju aizpogājusi savu blūzīti un novērtēju savu veikumu Keitas un Vila istabas kosmētikas galdiņa spogulī.
“Man pietiek ar saviem Donžuāniem.” Es nomurmināju un ķēros klāt pie svārku meklēšanas pa Keitas skapi. Mūsu mantas bieži tika savandītas kopā, jo mēs bijām pārāk slinkas, lai kaut ko šķirotu, kad mazgājām drēbes.
“Ja kas, Īans man Facebook nesen rakstīja. Prasīja kā tev iet. Teica, ka uztraucās kā nonāci mājās pēc, citēju, ļoti trakas ballītes ar daudziem melniem ekrāniem.” Meitene uz mani palūkojās ar jautājošu skatienu.
“Jā, mammu, es biju ar Ītanu tusiņā, jo man vajadzēja iztrakoties. Neuztraucies, kā redzi, esmu vesela mājās.” Keitai atbildēju un paķēru zilus mini svārciņus, kurus tūlīt pat uzstūķēju sev virsū. Meitene tikai nogrozīja galvu un izgāja ārā no istabas.
Ievilku dziļu elpu un aplūkoju sevi spogulī. Izskatījos ciešami. Ne pārāk kliedzoši un mazliet vairāk par neuzkrītoši. Bija labi. Zem svārciņiem uzvilku melnās plānās zeķubikses, jo ārā bija jau sācis krēslot.
Keita ienāca istabā ar smuku copīti un atļāvās ieskatīties spogulī. “Izskatāmies labi, maziņā.”
“Laižam uz pilsētu tusēt!” Es iesaucos un mēs kopā sākām ķiķināt. Vakari kā šie atgādināja mūsu padsmitnieku dzīves gadus.
-=-
