Life is not the Disney's world. 30

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-2/747259
Iegāju virtuvē un sasveicnājos ar mammu un pavāri.

- Šovakar balle. - mamma noteica.

Nopūtos un apsēdos pie galda. Līzele, mūsu pavāre man pasniedza brokastis. Nomurmināju paldies. Mamma mani pētīja, viņai riebās mans stils, viņa teica, ka mums ir pietiekošo daudz līdzekļu, lai es varētu ģērbties pienācīgi savam titulam.

Lēnām devos uz skolu, es katru dienu uz turieni devos ar bailēm un mocībām.Iegājusi skolā jutu, ka man seko Džordža skatiens, vienīgais no skolēniem, kurš zināja, kas es esmu. Nebija arī daudz skolotāju, kuri zināja par mani, tie bija tiaki pāris un viņa nevienam neko neteica, viņi turēja mēli aiz zobiem, kā bija solījuši.

Atvērusi klases durvis man virsū uzgāzās krāsa. Kāds mani saķēra aiz vidukļa un veda uz dušas telpu, kad mana seja bija notīrīta ieraudzīju literatūras skolotāju, vienu no cilvēkiem, kas zināja manu patieso es. Skolotāja man no somas padeva tīrās drēbes un dvieli, es biju nodrošinājusies pret visādiem gadījumiem. Skolotāja drēbes ielika maisiņā un maisiņu vēl vienā maisā, un nolika pie somas. Viņa zināja par manām nesaskaņām ar klasesbiedriem, bet vecākiem neko neteica, jo es to biju lūgusi, un viņa manu lūgumu pilda.

- Sūzan, tas ir par traku.

Skolotāja aizskrēja uz stundu, es lēnām sataisījos un devos uz stundu. Iegāju klasē un pret mani tika vērsti izsmejoši skatieni un divi līdzjūtīgi. Ieņēmu savu vietu. Skolā vairāk nekas nenotika, nu ja neskaita, ka uz manu pusi tika mests kāds puvis ābols, uz galda izlieta lipīga limonāde, tad viss bija labi.

Noskanēja zvans no pēdējās stundas, paņēmus savas grāmatas, saliku tās somā un pamestu šo elles moku pilno ēku.

Iegāju mājas pagalmā, atvēru mājas durvis un priekšā stāvēja tēvs. Viņas sejas izteiksme neliecināja par neko labu. Viņš pienāca man tuvāk un apskāva.

- Prieks, tevi redzēt. Tavā istabā stāv kleita šim vakaram.

- Paldies.

Kad biju gatava, bija laiks doties. Iekāpu mašīnā un tēvs pie manis pievērsās ar jautājumu, kuru man nevajadzēja uzdot, nekad, jo es nespēju uz viņu atbildēt.

- Mums jābrauc pakaļ, kādai draudzenei?

Klusums starp mums ieilga. Tēva sejā iegūla sāpe, mammas nožēla. Viņiem abiem bija žēl, ka nespēj ar mani pavadīt vairāk laika un uzzināt kaut ko vairāk par mani. Man bija grūti pateik šo nelielo vārdu, šos divus burtus, man ir smagi pateikt vārdu Nē. Draudzenes, šis jēdziens man ir svešs, tās sajūtas, tas viss man ir nezināms. Man ir bijis tikai viens cilvēks, kuram var uzticēties un, tas bija Harijs. Tagad, šis vienīgais cilvēks, kurš man bija tik tuvs ir pazudis, izgaisis no manas dzīves, viņa vairāk nav.

Piebraukuši pie parka izkāpjam no limuzīna. Mums ir tradīcija, pienākums doties cauri parkam uz pasākuma vietu. Vecāki gāja pa priekšu, es viņiem nopakaļ. Mēs gājām lēni un graciozi. Uz manas baltās kleitas tika uzmesti dubļi.

- Velns - nosaku. Pret mani pagriežas vecāki ar pārsteigtu sejas izteiksmi.

- Tā nebija viņa. - kāds nobļaujas un viņi dodas prom no notikumu vietas, bet soļus pavada arī smiekli. Viņiem neinteresē, kas slēpās zem šīs kleitas, viņiem vajag jautrību.

- Dodieties uz balli, bez manis. Izdomājiet kaut ko, samelojiet.

Pagriezos un skrēju atpakaļ uz limuzīnu, skrējienu pavadīja asaras.] Atvēru limuzīna durvis un patvēros no visiem tur. Uz mani palūkojās šoferis, Čārlijs.

- Čārlij, ved mani mājās.

Aizvēru logu, lai Čārlijs neredzētu manas asaras. No somiņas izņēmu telefonu un zvanīju Harijam, bet viņš necēla, kā jau biju gaidījusi. Man ir jāsamierinās, ka viņš vairāk nav manā dzīvē. Man bija kauns no vecākiem, kauns no sevis, kauns no visiem. Es vēlos, lai pret mani visi, pat tie, kuri nezin, kas es esmu, lai izturas pret mani ar cieņu.

Iebraukuši pagalmā atvēru limuzīna durvis un izkāpu no mašīnas pati. Stefans bija pārsteigts, palūkojos uz viņu, viņš mani uzlūkoja ar mīlestību, man pašlaik, tas nebija prātā. Ieskrēju savā istabā un iekritu gultā, es ļāvos asarām, ļāvos kliegt cik skaļi vien spēju. Man tagad neinteresēja, ka kleita saburzīsies, ka to vairāk nevarēs vilk, es tikai gribēju, lai izturas pret mani ar cieņu, neko vairāk.

Manas durvis atvārās, kāds iesēdās manā gultā. Man pašlaik bija vienalga, kurš, tas ir, es paslēpu seju viņa klēpī, man vajadzēja, lai kāds mani nomierina.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-4/747377