Life is not the Disney's world. 44

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-3/747325
Kad pamodos istabā biju viena. Mans atbalsts bija pazudis, visas asaras, visi kliedzieni, tas viss bija atstāts pagātnē. Es atkal spēju normāli paelpot, es biju tukša no emocijām. Izrāpos no gultas, man mugurā vēl aizvien bij kleita. Atvēru rāvējslēdzēju, kleita noslīdēja uz zemes, izkāpu no tās ārā un uzvilku sporta bikses un paltu kreklu. Izgājusi no guļamistabas, nogāju uz virtuvi, Līzele uz mani skumji paskatījās. No augļu trauka paņēmu ābolu un pametu virtuvi. Uz mani tika vērsti darbinieku skumjie skatieni, bet es tos neņēmu vērā. Bezjēdzīgi klīdu pa māju, no vienas istabas uz otru, es centos atrast patvērumu no visiem skatieniem, bet istabā vienmēr atradās, pa kādam darbiniekam. Uzskrēju kādam virsū, pacēlu galvu un sastapos ar Stefana zaļajām acīm. Atvērusi pirmās tuvākās durvis, iesteidzos iekšā istabā. Tā bija bibliotēka. Sāku iet uz priekšu, klīdu cauri plauktiem, slēpjoties no Stefana, jo dzirdēju un jutu, ka viņš man seko.

Stefans saķēra manu roku, pēc šī pieskāriena es sapratu, ka noslēpumainais balsts bija viņš. Piegaludos viņam tuvāk, man bija vajadzīgs spēks, lai spētu dzīvot tālāk. Ja šo ieraudzītu tēvs vai māte, Stefans tiktu atlaists, jo viņiem viņš ir tikai sulainis, bet viņš man ir kas vairāk sulaini, viņš sāk ieņemt Harija vietu. Es zināju, ka man jāatgūst Harijs, es to sapratu, jo ar Stefanu, nebūs nekas līdzēts tikai jaunas problēmas. Atgrūdos no viņa, atvainojos un aizskrēju prom. Es nevēlos viņu salauzt ar savu tuvumu, nevēlos viņam dot liekas cerības. Mana dzīve bija viens liels misēklis un laime tajā iespīdēja ļoti, ļoti reti.

Gāju jau trešo apli mājai, pie tēva kabineta durvīm apstājos. Tajā bija viņš un Stefans. Stefans vēlējās iet prom no darba. Tēvs bija sašutis, tāda biju arī es. Kabineta durvis atvērās un tēvs uz mani lūkojās.

- Sūzij, tev kā palīdzēt.

- Nē, nē. - palūkojos uz Stefanu un aizskrēju prom. Dzirdēju, ka tēvs mani sauc atpakaļ, man pēdējais balsts dodas prom. Es problēmas spēju iegūt ne tikai skolā, bet arī šeit, mājās. Ieskrēju virtuvē, Līzele pasniedza man ābolu pīrāgu ar saldējumu.

- Tu vienmēr esi zinājusi, ko man vajag? -pasamaidīju un paņēmusi no viņas šķīvi apsēdos pie galda sāku ēst.

Dzirdēju kā viņi iziet no kabineta, tēvs vēl atvadās no Stefana un tad viņš iziet no mājām, pirms tam palūkojies uz mani. Centos savaldīties, lai neizkrietu pagalmā un nesāktu viņam lūgties, lai viņš paliek. Viņa mašīna lēnam, pameta mūsu krāšņo pagalmu. Virtuvē ienāca vecāki, viņi pasmaidīja man un pasniedzās pakaļ pīrāgam. Viņi par vakardienu klusēja, it kā nekas nebūtu noticis.

- Viņš bija sakarīgs. - māte sacīja tēvam.

- Viens no labākajiem. - tēvs piebilda.

Piecēlos un devos atpakaļ uz savu istabu, man vajadzēja mīlošus vecākus, kuri palīdz savai meitai, kura pamazām jūk prātā, nevis slavē darbinekus, kurš pēkšņi ir aizgājis prom, nepaņemot pārdomu brīdi. Pie manām durvīm pieklauvēja.

- Jā. - istabā ienāca Līzele. Viņa pasniedza man veselu ābolu pīrāgu un tējas kannu.

Uzsmaidīju vecajai sievietei. Paņēmu no viņas traukus un noliku tos uz galda.

- Paldies. - apskāvu sievieti, viņa bija samulsusi.

- Man jādodas atpakaļ.

- Protams. - atlaidu sievietu un apsēdos pretīm savam jaunajam draugam, ābolu pīrāgam.

Vecāki, kam sestdienas un svētdienas bija brīvas, viņi ne reizi nav ienākuši pie manis un apjautājušies, kā man iet. Ne reizi nav painteresējušies, vai man nevajag palīdzību, ne reizi. Palīdzību, es vienmēr esmu meklējusi paša spēkiem, pusaudžu problēmas, kurās vienmēr palīdz mammas, pirmā simpātija tajās man bija jātiek galā vai nu pašai, vai man palīdzēja Līzele. Es nezināju ne kas bija draudzenes, ne ģimenes diena. Viņiem šķiet, ka esmu pieaugusi un spēju pati tikt galā jau kopš desmit gadu vecuma.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-5/747472