›

Life is not the Disney's world. 2.9.8

169 1

Visi eksāmeni veiksmīgi nolikti, tāpēc sniedzu jums jaunu daļu, un es vasarā centīšos likt biežāk daļas, bet, tas atkarīgs no iedvesmas. Vēlētos lasīt kādus ieteikumus vai varbūt kritiku. Paldies, ka esat un gaidat.
Jūsu, SatansPrincess.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-28/757199

Apstājos virtuves durvīs un noliku sev līdzās koferi. Mamma kā jau katru rītu dzēra savu kafiju, bet tēvs lasīja avīzi. Tikai šoreiz es viņus iztraucēju. Avīze tika atlaista un tā piezemējās uz galda. No mammas rokām izkrita krūze un aplēja avīzi.
Atkāpos soli atpakaļ.

Mamma un tētis ignorēja, kas palika uz galda un pieskrēj man klāt. Palūkojos uz Līzeli, viņa tīrīja galdu un acīs bija redzamas asaras. Es negribēju viņus sāpināt, bet man ir vajadzīg brīvība, svaigs gaiss, kuru man šeit neatrast.

- Tu nevari atkal aizbraukt, es.... - mamma sacīja un izplūda asarās. Tēvs viņu cieši apskāva.

- Es atgriezīšos. Pēc pieciem gadiem, kad man būs jāpārņem tēva darbs.

Mamma mani cieši apskāva un mūsu apakāvienam pievienojās tētis. Pār viņa plecu raudzījos uz Līzeli, viņa vēlējās no manis atvadīties, bet nespēja to izdarīt, viņa nevēlējās atņemt vecākiem vecāku statusu.
Tikko kā mani atbrīvoja, es pieskrēju pie Līzeles un cieši viņu apskāvu.

- Atceries, Tu vienmēr man būsi, kas vairāk par auklīti un lielisku pavāru. Tu mani uzaudzināji, tu man biji vecāku vietā līdz pat šim brīdim un tā arī, lai paliek. - nočukstēju un sāku raudāt. Viņa man bija pārāk dārga un es nevēlējos viņu pazaudēt.

Viņa no pirksta noņēma gredzenu un pasniedza to man.

- Es vēlos, lai tas būtu pie tevis. Tas tiek nodots paaudžu paaudzēs sieviešu pārstāvēm. Man nav neviens tuvāks cilvēks par tevi, tāpēc nododu to tev.

- Auklīt, paldies. - apskāvu sievieti vēlreiz.

Uzvilku pirkstā gredzenu un pasmaidīju, tas bija brīnišķīgs. Palūkojos uz vecākiem. Mammas acīs varēja saredzēt sāpes, varēja redzēt, ka viņa nožēlo to, ka bērnībā nebija man blakus un viņa arī saprata, ka vairs nespēs gūt to uzticību, ko bērns deva jau no tā brīža, kad pirmo reizi izteica vārdu "mamma".

Paņēmu čemodānu un ielikusi to takša bagāžniekā nosaucu Lūka ģimenes nama adresi. Tas bija automātiski, bet es sapratu.
Man bija jāatvadās, lai cik ļoti sāpīgi, tas nebūtu gav vienam, gan otram.

- Tūlīt atgriezīšos. - noteicu šoferim un izkāpu no mašīnas. Piezvanīju pie durvīm, tās atvēra Kristina.

- Viesistabā. - viņa nogurdinoši atrauca.

- Seko. - pasacīju un devos uz viesistabu.

Tajā uz dīvāna sēdēja Harijs un Lūks. Uz galda mētājās tukšas alus, viskija un vodkas pudeles.
Palūkojoa uz Kristinu, viņas skatiens izteica visu, es pie šī visa biju vainīga.

- Lūk. Harij. Kristina. Es dodos prom un uz visiem laikiem. Un es vēlētos, lai jūs to pārtrauktu darīt. - Norādīju uz galdu. - Tas itin nemaz neatvieglo došanās prom procesu.

Kristina mani cieši apskāva, bet zēnu turpināja gulšņāt uz tā sasodītā dīvāna.

- Palieciet sveiki. - dussmīgi noteicu un pametu šo māju.
Iekāpu atpakaļ taksī.

- Uz lidostu. - noteicu un mašīna sāka kustēties uz priekšu.
Mašīna lēnām apstājās pie lidostas. Iesspiedu takša vadītāja plaukstā pāris desmit banknotes uz izkāpu no mašīnas, no bagāžnieka izņēmu somas. Atvadījos un aizvērusi bagāžnieku, iegāju plašaja lidostas telpā.

Nezinu pa kuru laiku, bet es jau stāvēju garajā rindā, lai tik tu lidmašīnā.
Es juto vēl briesmīgāk, skumjāk un biju vairāk izmisusi nekā, tad, kad devos uz safabricētajām Līzeles bērēm.

Iesēdos savā krēslā un skatījos ārā pa logu. Skatījos kā lēnām mana bērnību, bet tajā pašā moku pilsētam pazūd aiz mākoņiem.
Ar katru metru, ar kuru attālinājāmies es jutos brīvāka un bija tāda sajūta, ka plaušas atbrīvojas no kaut kā smaga un mokoša.
Es atkal spēju elpot.