Life is not the Disney's world. 2.8.0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-27/756704
Es jūtos mazliet iztukšota un skumja, man ir tā sajūta, kas ir katram skolēnam, kurš bezgalīgi gaida pavasaru brīvlaiku un, kad tas ir pienācis tu apzinies, tev vairs nav jāiet uz skolu, bet nav arī neko citu ko darīt.

Iemetu čemodānā pēdējo blūzīti, aizvilku ciet rāvējslēdzēju un noliku to uz zemes līdzās durvīm.
Paņēmu karsto tēju, pledu izgāju uz balkona. Apsēdos uz nelielā kafijas galdiņa, ap pleciem apmetu pledu un abās plaukstās cieši satveru tējas krūzi. Krūzes karstums apņem manas rokas un tās sāk viegli kņudēt.

Es pēc iespējas ātrāk vēlos atgriezties atpakaļ, kur nebūs neviens no viņiem, no tiem kuri paši neapzinoties mani smacē, garīgi smacē.
Pašlaik es vēlos atbrīvotie no šiš pilsētas stindzinošā, nejaukā vēja.
Labprāt tagad sēdētu savā sauļošanās krēslā, ieziedusies ar pret apdeguma krēma, ar saulesbrillēm uz acīm un rokās dzērienu ar vairākiem ledus gabaliņiem.

Neskatoties uz to, ka ārā nav viens no tiem jaukākajiem laikiem, es turpinu sēdēt, man ir jāatbrīvojas no visām smacējošajām, smagajām domām un jāatstāj, tās šeit.

Jutu, kāds iznāk ua balkona un apsēžas uz krēsla. Mūsu starpa valda klusums, lai arī, kurš bija atnācējs viņš darīja pareizi - neteica ne vārda.
Atnācējs klusi noklepojās un es uzreiz sapratu, ka mani atnāca apciemot Harijs.

Pagriezos pret viņu un lūkojos viņa acīs.
Piecēlos kājās, tukšo tējas krūzi noliku uz galdiņa un ierāpos viņam klēpī.

Man bija tā sajūta, it kā justu, ka es viņu pazaudēšu uz visiem laikiem, bet es to nevaru pieļaut, man vēl ir vajadzīgs viens draugs, kurš par mani zin visu - mans labākais draugs.

- Tu baidies. - Harijs klusi izteica savu secinājumu. No viņa savas jūtas es nespētu paslēpt, viņš zināja katru manu mazāko kustības niansi un spēja noteikt, kas man noticis.

- Es baidos Tevi pazaudēt. - tik pat klusi sacīju.

- Tu mani nepazaudēsi - Harija ar lūpām skāra manējās, mūsu sirdis sāka pukstēt vienotā ritmā, asinis uzkarsa un pāātrināja savu plūšanas ātrumu pa asinsvadiem, mēs nokļuvām vienā pasaulē, vienā melodijā.

Harijs atrāvās. Atguvis elpu viņa turpināja.

- Nekad Tu mani nepazaudēsi, jo esam draugi, labākie draugi.

Harijs aizgāja un es devos gulēt, visu laiku sevi lamājot. Es biju apolījusies, kad šurp atbraukšu vairāk par apskāvienu viņiem nesniegšu. Es jau kārtējo reizi biju sev melojusi.

Man šodiens vairāk nebija spēka atvadīties no vecākiem un Līzeles, es to darīšu rīt agri no rīta, pirms aizbraukšanas. Es ceru, ka viņi spēs mani saprast un palaidīs, lai gan tur viņiem nebūs izvēles, es rīt aizbraucu un tur neko nevarēs viņi vairs padarīt, viņi mani neapturēs, lai cik ļoti viņi to vēlēsies.