Tātad nākamā daļa ir klāt! Vēlētos atvainoties, ka šī daļā ir īsa, man pietrūka vārdu, lai uzrakstītu ko vairāk. 
Vēlos vēl arvien no jums dzirdēt kritiku vai ieteikumu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-29/757978
Sēdēju platajā kubkrēslā ar verdošu tējas krūzi rokās un lūkojos cauri logam. Skarījos kā mazās lietus lāsītes atsitas pret logu un, tad lēnām noslīd līdz lejai, aiz sevis atstājot šauru celiņu.
Tveicīgās dienas bija beigušās līdz ar manu atgriešanos. Lietus, tas bija atelpas brīdis, katram šajā pilsētā.
Kad atgriezos mani priecīgi sagaidīja Džesika un viņas draudznes, kuras iepriekš nebiju redzējusi. Viņas visi jauti čaloja, bet tiklīdz ieraudzīja mani saruna pārtrūka. Visas manis apskāva un teica līdzjūtīgus vārdus, bet, kad ieraudzīja manu seju momentāli apklusa un neko netieca.
Tējas krūze jau bija tukša, tāpēc noliku to uz zemes, bet turpināju lūkoties uz logu. Es jutos iztukšota, visiem nevajadzīga, pievilta. Bija sajūta, ka visas laimes šūnas no mana ķermeņa bija pazudušas, it kā tās būtu sadedzinātas līdz pēdējam.
Istabas stūrī sāka zvanīt mans telefons. Izvēlos ārā no sava ērtā midzeņa un devos pakaļ telefonam. Tajā mirgoja viena jauna ziņa no Mirandas. Meitenes, kura bija mana kaimiņiene un pēdējās nedēļās kļuvusi laba draudzene.
„Čau, mīļā. Būšu pie tevis pēc piecām minūtēm, esi gatava.”
Pie durvīm atskanēja trīs klauvējieni, uzreiz sapratu, ka tā ir Miranda, jo viņa nekad neizmantoja zvanu pogu. Ielaidusi iekšā, viņa saķēra manu roku un vilka atpakaļ uz istabu.
- Viņas tūlīt būs klāt! – Miranda prieka pilna sacīja.
- Negribu nekur iet. Un ārā līst.
- Tu pati reiz sacīji, ka Tev lietus tīk. Starp citu mēs būsi kafejnīcā, nevis zem klajas debess, kaut kur mežā.
Tika atrauts vaļā mans skapis. Miranda man pameta gaišas džinsa bikses, melnu blūzīti un melnas augstpapēžu kurpes. Atradusi man piemērotu somu, viņa salika tajā visu nepieciešamos.
Ievērojusi, ka mani mati ir sasieti astē, viņa tos ieveidoja. Paķēra kosmētikas maciņu un uzklāja man kosmētiku. Es to nebiju lietojusi kopš atgriešanās, drēbes, kuras pārsvarā velkāju bija treniņbikses vienu izmēru pa lielu un platais t-krekls.
Sēdējām kafejnīcā un mūsu sarunas pavadīja skaļi smiekli. Es smējos ar viņām, bet šoreiz smiekli nebija samāksloti, tie bija īsti. Ar viņām es izbaidīju katru mirkli, ar viņām mans prāts bija tīrs no domām un piepildīts ar prieku, bet es arī jutu, ka līdzās šai laimei bija arī liels, melns mākonis ar pārdzīvojumies, sāpēm un vilšanos, kas tuvojās.
Atvadījos no draudzenēm un iegāju savā pagalmā. Uz lieveņa bija redzami divi, tumši stāvi. No tāluma likās, ka viņiem ir asa saruna savā starpā.
Kad piegāju tuvāk, es sastingu. Tur stāvēja Harijs un Lūks. Izdirdējuši manu pienākšanu viņu pārtrauca savu sarunu un palūkojās uz mani.
Es viņus ieaicināju iekšā, sataisīju trīs krūzes ar zaļo tēju un paņēmusi cepumus noliku uz kafijas galdiņa viesistabā. Satvēru rokās krūzi un pievērsos viņiem abiem.
- Ko jūs šeit darat?
Viņi neatbildēja. Istabā bija iestājies klusums, es jutu, ka uz mani tika vērsti dedzinoši skatieni. Viņu skatieni bija pielipuši pie manas labās rokas zeltneša, kuru rotāja laulības gredzens.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-211/758639
Es varu teikt tikai labu! 
