Life is not the Disney's world. 2.5.2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-24/756108
Man bija bail. Bail no tā, ka pagātnes sajūtas var atgriezties pie manis un atkal man būs jāstāv grūtu lēmumu priekšā, un jāredz citu ciešanas.

Un te nu es biju. Es biju atgriezusies pie pagātnes, kurā biju atstājusi neatrisinātu jautājumu, kurā biju pametusi visus, kurus mīlu, mīlēju un mīlēšu. Mans veselais saprāts lika to atkal visu pamest un atgrieztiees pēc pieciem gadiem, kad būs jāpārņem tēvaa darbs, bet sirds, tā bija sasalusi un nespēja dod man nekādu zīmi ko man darīt tālāk. Gudrākais gājiens būs vien klausīt saprātu.


Kristina knibināja sava krekla piedurkni un atstutējusies pret manu mašīnu gaidīja mani.
Atslēdzu mašīnu un viņa salecās. Sagaidījusi viņu vedu viņu mājās.
Mašīnā valdīja klusums, redzēju, ka Kristina jūtas neērti, tāpēc ieslēdzu radio.
Viņa nomurminājua kaut ko līdzīgu "Paldies" un atbrīvojās nedaudz.

- Ko Tu domā darīt?!

Kristina uzdeva jautājumu uz kuru es nezināju pareizo atbildi.

- Līdz ko viņi būs ārā no slimnīcas, došos prom.

Apstājusies pie viņu mājaa Kristina pirms izkāpšanas palūkojās uz mani.

- Beidz vienreiz mocīt viņus un arī sevi. Izvēlies vienu no viņiem, jo ja Tu aizbrauksi un vēlēsies vēlāk pie viena no viņiem atgriezties būs par vēlu.

Kristina noteica un izkāpa no mašīnas, es vēl kādu brīdi pasēdēju, jo biju apmulsusi no viņas teiktā. Viņai bija taisnība, man bija jāveic šis grūtais solis, lai ko tas prasītu, jo ja es aizbraukšu, tad es palikšu viena ar tēva darbu. Un to es laikam nevēlos.

Noparkojos garāža un man pretīm skrēja uztraukti vecāki.

- Kur tu tā aiznesies?! - mamma sauca.

Noignorēju viņas jautājumu. Man šodienai bija pārāk daudz pārdzīvojumi un uzdoti jatājumi, uz kuriem es nespēju rast atbildes.

Iegāju istabā, kura reiz bija man un Lūkam. Aplūkoju visas fotogrāfijas un dāvanas, kuras tika man dāvātas. Iesēdos gultā un man prātā uzplaiksnīja visi piedzīvojumu, kurus pavadīju ar Lūku. Acis lēnām piepildījās ar asrām un vaigi lēnām palika mitri.
Pametu šo istabu un aizslēdzu durvis. Neviens cits, izņemot mani un Lūku, nav iegājis šajā istabā un tā, lai arī paliek.

Es noliedzu Lūka domas par to, ka reiz man būs jāizvēlas starp viņu un Hariju. Viņš bija, tas kurš neticēja draudzībai starp meiteni un puisi. Un, lūk šeit es biju mani mīlēja abi un es abus.

Tikai tagad es saprotu, ka Harijs man bija devis simts un vienu zīmi, ka viņam ir jūtas pret mani vairāk nekā pret labāko draugu. Šī iemesla vadīts viņš aizbrauca, pie manis tik bieži nebrauca, jo nespēja būt man tik tuvu, jo viņš zināja, ka es viņu mīlu tikai kā brāli un zināja, ka viņš nespēs atrasties man tik tuvu.

Un arī tikai tagad es iztulkoju Harija skatienu, kad viņš uzzināja par Lūku. Viņam sāpēja un jutās vīlies, un viņa cerības par mums izgaisa.

Iezvanījā telefons. Paņēmu to un ekrānā mirgoja Džesikas vārds. Kaimiņiene ar kuru iepazinos valstī, kurā slēpjos no realitātes.

- Jā?!

- Čau, Sūzij. Kur Tu esi?! Sen neesi redzēta.

- Realitātē

- Tas nozīmē...

- Jā, man paziņoja par bērēm. Tās bija izdomātas, lai tikai atgrieztos.

- Tad kāpēc Tu neesi atpakaļ?!

- Lūks un Harijs iekļuva avārijā. Tagad viņi ir slimnīcā, es nevarēju viņus neapciemot.

- Tev beidzot ir jāizlemj....

- Es zinu. Es zinu.

- Labi, es gaidu Tevi atpakaļ.

Džesika nolika. Visi runāja tik gudri, bet viņi pat nevarēja iedomāties, cik sāpīgi ir izvēlēties vienu no viņiem.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-26/756570