Vēl arvien vēlos no jums dzirdēt kritiku vai kādu ieteikumu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-210/758538
Istabā bija iestājies klusums, es jutu, ka uz mani tika vērsti dedzinoši skatieni. Viņu skatieni bija pielipuši pie manas labās rokas zeltneša, kuru rotāja laulības gredzens.
Pielecu kājās un izskrēju no mājas. Skrēju uz Mirandas māju, man viņa bija nepieciešama.
Lūks un Harijs jau klaiņoja pa šo pilsētu kopš manas atgriešanās. Viņi sekoja man un centās noskaidrot katru mazāko lietu par mani. Viņi nespēja mani palaists, lai kā es to vēlējos. Viņiem bija viens mērķis, vienam no viņiem iegūt mani.
Piesitu pie durvīm trīs reizes. Durvis tika ātri atrautas vaļā.
- Sūzij! – Miranda pārsteigti iesaucās.
- Viņi sēž manā viesistabas dīvāna un pamanīja gredzenu.
- Nāc, Deivids sēž virtuvē.
- Miranda, tu to vari nedarīt.
- Nē, mēs esam draudzenes un es arī uz mēnesi braucu komandējumā.
Iegāju lēnām virtuvē un tur jau viņš sēdēja. Viņš pagriezās pret mani un izaicinoši pasmaidīja.
- Viņi ir klāt?
- Jā.
Deivids devās augšā pakaļ savām mantām. Šis plāns ir ļoti rūpīgi izstrādāts kopš dienas, kad uzzināju, ka viņi abi ir šeit. Šim plānam ir jānorit ļoti gludi, bez kaut kādas aizķeršanās. Viss, pilnīgi viss bija izdomāts līdz pat pašam sīkumam.
Atgriezos atpakaļ mājās, aiz muguras man sekoja Deivids. Lūks un Harijs izskrēja no viesistabas un ieraugot Deividu sastinga.
- Lūk, Harij, šis ir mans vīrs Deivids. Tikko atgriezies no komandējuma. – Deivids nolika čemodānus uz zemes un apķēris manu vidukli pievilka sev tuvāk.
Iegājām visi virtuvē un es pasniedzu vakariņas. Es sēdēju pie galda un lūkojos šķīvī. Es jutotos drausmīgi, es meloju cilvēkiem, kurus mīlu. Palūkojos uz laulības gredzenu, kurš nemaz nebija mans, bet gan Mirandas. Es nebiju taisnīga pret Mirandu, viņa ar savu vīru - Deividu vēlējās doties šajā komandējumā, bet es liku savas vēlmes augstāk nekā viņu. Deivids pamanījis manu sapīkumu, piebīdījās tuvāk un apskāva. „Viss būs labi”, viņš klusi iečukstēja ausī.
- Lūk, Harij, jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Ko jūs šeit darat? – pasmaidīju un piecēlusies no galda savācu šķīvjus. Piegāju pie izlietnes un sāku tos mazgāt.
- Es nedomāju, kad kādreiz redzēšu šo skatu. Bagāto vecāku meitiņa mazgā traukus. – Lūks sacīja. Tas mani izsita no sliedēm, neviens, šajā pilsētā nezināja, kas es patiesībā esmu.
- Viņš nezin, kas tu patiesībā esi. – Harijs secināja. – Tad, ko tu plāno darīt pēc pieciem gadiem?
- Es par viņu zinu visu. Es to zinu un esmu gatavs uz to, pats galvenais ir, lai viņa ir mans līdzās. – Noliku pēdējo šķīvi un pagriezos pret viņiem.
- Augšstāvā ir divas brīvas istabas, varat tajās iekārtoties. – notiecu un izgāju no virutves. Devos augšā uz guļamistabu un jutu, ka Deivids man seko.
Iesēdos gultā un saķēru galvu plaukstās. Deivids apsēdās man blakus un cieši apskāva. No viņa lūpām plūda kaudze ar mierinošiem vārdiem, bet neviens no tiem nespēja uzlabot manu garastāvokli. Mani neuztrauca, tas, ka viņi klaiņo kaut kur pa šo pilsētu, bet tagad, kad viņi atrodas manās mājās, kurās vēlējos atbrīvoties no viņiem, manī valda uztraukums, agresivitāte un spriedze. Šīs mājas gaiss vairāk nebija tīrs un patīkams. Tagad, tas bija uzlādēts.
Durvis nedaudz pavērās, tur stāvēja Lūks. Deivids juta manu sasprindzināto ķermeni, tāpēc viņš lēnās un nedaudz balīgi skāra manas lūpas. Ieviju savus pirkstu viņa matos, durvis aizvērās, bet skūpsts kļuva tikai kaislīgāks un spēcīgāks.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-212/759010
