Liams
Kādu brīdi es apstulbis uz viņu skatos.
-Tu taču to nedomā nopietni. Precēties ar gandrīz mirušu vīrieti. Tu būsi atraitne divdesmit četru gadu vecumā.
- Tā ir vienīgā iespēja, kā es varētu adoptēt Betāniju, - Eiva mierīgi nosaka.
-Bet tu sabojāsi savu dzīvi, - es protestēju. Meitene uz mani paskatās ar tik saltu skatienu, ka es nodrebu.
-Ja tu nomirsi, mana dzīve tāpat būs sabojāta, ar gredzenu, vai bez, - viņa šerpi nosaka. – Mēs tāpat dzīvojam kopā, kopā audzinām Betu. Mēs tāpat esam tikpat kā.. precējušies.
-Tu pat šo vārdu nevari izteikt, bez saviebšanās!
-Liam, - viņa maigi nosaka, - Šis vārds mani vienmēr ir biedējis, tāpēc, ka precības ar Džeisonu mani iznīcināja, un es nekad neesmu redzējusi laimīgu laulību. Tagad, kad esmu vecāka, uzskatu, ka, ja cilvēki viens otru mīl, nav vajadzīgs papīrs, lai apliecinātu mīlestību, tomēr, ja to vajag valstij, lai es būtu oficiāla Betānijas aizbildne, tad esmu gatava to darīt.
Es klusēju.
-Tu to biji gatavs darīt, pirms uzzināji, ka tev ir aneirisma. Man tas neko nemainīja. Jautājums ir, vai tas kaut ko mainīja tev? – Meitene pēkšņi aizgriežas, it kā nebūtu pārliecināta par manām jūtām. Šī meitene ir nepārspējama. Un es vēl baidījos, ka viņa pametīs mani, kad uzzinās, ka esmu tikšķoša bumba.
Es pieceļos kājās un nometos uz vien ceļa.
-Ko tu dari? – meitene apmulst.
-Es gribu izdarīt šo lietu pareizi, nevis tāpēc, ka tā vajag, un vēl es gribu, lai tu atbildētu no sirds, nevis tāpēc, ka tā vajag. Es gribu, lai tu nešaubies. Es gribu, lai tu saki jā, tāpēc, ka tu mīli mani, nevis Betānijas dēļ. Es gribu, lai tu esi mana mūžīgi, vai arī tik ilgi, cik liktenis atļaus. Es gribu, lai tu ar mani precētos, jo tu, tāpat kā es, gribi būt ar mani saistīta visos iespējamajos veidos.
Es gribu, lai tu atbildi patiesi, nevis pienākuma dēļ. Es gribu, lai tu precies ar mani, lai gan tas šķiet absurdi, jo mēs abi esam tik jauni un esam kopā tik neilgu laiku. Ideālā pasaulē, es nogaidītu vēl dažus gadus, tad jautātu tev, un tad mēs būtu kopā visu dzīvi, bet šī nav ideāla pasaule. Dzīve ir tāda, kāda tā ir un ne vienmēr ir pietiekoši daudz laika. Ne vienmēr viss notiek pēc plāna, bet dažreiz tieši tas ir pats labākais.
Eiva Ellena Morgana, vai tu kļūsi par manu sievu? -
Kādu brīdi meitene klusē, bet es redzu, ka viņai norit viena asara.
-Pat tad, ja viss beigsies ar traģēdiju un man visu mūžu būs jādeg elles liesmās... Jā.
Es uzslidinu gredzenu uz viņas rokas, un tas izskatās vēl labāk nekā iztēlojos. Meitene skatās uz mani ar tādu skatienu, ka man ir vienalga, ka es jebkurā brīdī varu nomirt, jo šajā skatienā ir viss. Es jau nomiru un tagad atrodos debesīs. Nāve mani vairs nebiedē, jo šajā dzīvē esmu ieguvis visu, ko esmu vēlējies, bet neapjautis.
Eiva arī noslīgst uz ceļiem man blakus, apvij rokas man ap kaklu un piespiež savu pieri manējai.
-Es esmu tik laimīga un nelaimīga reizē, - viņa nočukst. – Man tika dots viss un jau draud tikt atņemts. Liam, es nekad negribu tevi pazaudēt. Lūdzu, saki man, ka meklēsim variantus, ja ne sevis dēļ, tad manis un Betas.
Es pamāju ar galvu, lai meiteni nomierinātu.
-Eiva Kingstone, - es iesmejos. - Tu zini, ka es ienīstu savu uzvārdu, bet tagad tas izklausās lieliski.
-Mēs vēl neesam precējušies, - meitene aizrāda, - bet man ir jāatzīst, ka tas tiešām izklausās labi.
Es piespiežu savas lūpas viņējām un ieliku skūpstā visu, ko jūtu. No šī skūpsta sareibst galva, jo tajā ieliktās jūtas, ir daudz spēcīgāks par jebkuru narkotisku vielu. Es nekad nedomāju un neticēju, ka ir iespējams tā justies. Dažreiz dzīve pasniedz vislielāko dāvanu, kāda ir iespējama, un tā ir jāizbauda, riskējot, nebaidoties par sekām un nedomājot par rītdienu, jo nekad nevar zināt, cik daudz laika ir atlicis.
