Paiet vairākas stundas, kurās mēs abi mēģinām pieņemt likteni. Mūsu asaras nespēj aprimt, mūsu sāpes nebeidzas. Liams arvien un arvien saka, ka nav itin nekā, ko varētu darīt, bet es saku, ka ir jāmeklē veidi, kā viņu varētu izglābt. Viņš nedrīkst padoties. Un tomēr, es jūtu, ka viņš vairs necīnās.
Man ir tāda sajūta, ka kopš brīža, kad Liams paziņoja šos jaunumus, mana sirds ir sasalusi un tā reizē deg kā ugunī. Man tik ļoti sāp, ka es nespēju to izteikt vārdos.
Daži mēneši laimes. Vai tas ir viss, ko es esmu pelnījusi? Vai tas ir viss, ko Liams ir pelnījis? Ja varētu, es mainītos ar viņu vietām nedomājot. Viņš ir daudz svarīgāks Betānijai, un viņš ir daudz labāks cilvēks. Bet, protams, dzīve jau nekad nav bijusi taisnīga.
-Man ir viens lūgums. Es gribētu, lai mēs visu atlikušo laiku izmantotu pēc iespējas labāk un nepievērstu tik lielu uzmanību manai aneirismai, - Liams nočukst.
-Tu laikam joko. Mēs visu laiku pavadīsim, lai atrastu kādu veidu, kā lai tevi izglābj.
-Tas būtu briesmīgākais, kas var notikt, jo es zinu, ka mēs neko neatradīsim. es gribu dzīvot, tā it kā man būtu miljoniem rītdienu, nevis skaitītas dienas.
-Betānija..
Puisis saviebjas. – Tieši viņas dēļ, es gribu visnormālākos apstākļus. Un, ja es uztraukšos par to, kā sevi izglābt, ir lielāka iespēja, ka sevi nogalināšu ātrāk stresa pēc.
-Un kas būs, ja..
-Kad, es nomiršu? – Liams greizi pasmaida.
-Kas būs ar Betu? Kur viņa paliks? Liam.. viņa nokļūs atpakaļ sistēmā.
Izskatās, ka tāda doma rada puisim fiziskas sāpes. Meitene, kuru viņš mīl visvairāk uz šīs pasaules atkal cietīs.
-Es nezinu, - viņš novaidas un acīs atkal parādās asaras. – Ak, Betānij, - Liams nočukst.
Tad es saprotu, kas man ir jādara. Es nespēju pieņemt domu, ka viņš mirs, un sev apsolu, ka meklēšu veidus, kā viņu izglābt, bet, ja tas puisi nomierinās, man ir jāizliekas, ka es padodos un piekrītu viņa plānam gaidīt savu nāvi.
Es vairs neesmu tā meitene, kas es biju gadu atpakaļ. Tagad es esmu stiprāka un pat tad, kad esmu nostādīta fakta priekšā, ka cilvēks, kuru mīlu visvairāk, jebkurā brīdī var nomirt, es nepadodos un nesabrūku. tagad man ir jābūt stiprai un jābalsta Liams, tāpat kā viņš balstīja mani. Tagad man ir jābūt tam akmenim, pie kā viņam turēties, pat tādā gadījumā, ja tas mani iekšēji nogalina.
-Kā būtu, ja viņu adoptētu es?
Kādu brīdi valda klusums. Liams šokēts blenž uz mani. – Es tev to nekad neprasītu. Es to no tevis negaidu. Tu neesi ar viņu saistīta. es tevi nekad tā neapgrūtinātu. Es saprotu..
-Neuzdrošinies teikt, ka es neesmu ar viņu saistīta. Varbūt mums nav asinsradniecības, bet es viņu mīlu tā, it kā viņa būtu mana māsa vai meita, Liam, un tu to zini. Un viņa mani neapgrūtinātu. Un tas, ka tu tā domā, mani aizvaino. Nerunāsim par faktu, ka tu esi padevies, tas ir vissliktākais, ko tu varētu izdarīt.
-Vai tu tiešām to darītu? Vai tu audzinātu manu māsu arī tad, kad es būšu miris?
-Viņa ir daļa no tevis. – Es aizgriežos, lai puisis neredz šausmīgo agoniju manās acīs. Es aizgrūžu prom visas sāpēs un šausmas prom un koncentrējos uz to, kā es varu Liamam palīdzēt. Es varētu un gribētu padoties un sabrukt, bet es to nedarīšu Liama dēļ. Tas, ka es koncentrējos uz to, kas jāizdara, palīdz man nejust sāpes.
-Tas būtu tas viss, ko es gribētu, bet tas būs sarežģīti. Viņu tikko adoptēju es. Es nevaru iedomātos veidu, kā tas būtu iespējams. Visi tie pārbaudījumi un dokumenti un.. - puisis nomurmina.
- Ir vēl kāds veids. – Es uzlieku plaukstu uz puiša dūrē sakļautajam gredzenam.
(
