Liams
Nākamajos mēnešos mēs oficiāli sarakstāmies, bez baltām kleitām, tortēm un ziedu kaudzēm. Mums nav vajadzīgas tādas ārišķības, jo mūsu mīlestība ir pietiekoši stipra tāpat.
Eiva kļūst par oficiālu Betānijas aizbildni, tādā gadījumā, ja ar mani kaut kas notiktu. Viss tiek nokārtos bez liekiem sarežģījumiem un stresa. Protams, tas prasa nedaudz vairāk laika un dokumentu parakstīšanas, nekā gribētos, bet viss norit veiksmīgi.
Eiva visu laiku cenšas mani aizvilkt pie ārstiem, bet viņi visi paziņo vienu rezultātu. Lai gan viņa saka, ka ir padevusies, es zinu, ka viņa nav pārstājusi meklēt. Es neko nesaku, jo zinu, ka tas dod viņai nedaudz miera.
Betānija to uzņem vissmagāk. Meitene pārdzīvo katru dienu un man lūzt sirds, ka nekādi nespēju viņai palīdzēt un mierināt. Viņa zaudēja mammu pirms dzimšanas, tad tēvu un brāli, tad audžu vecākus un tagad zaudēs mani. meitenei nudien nav viegla dzīve, bet ja tā padomā, kuram tad ir? Mēs visi iedomājamies, ka mums ir tik grūta dzīve, bet ja paskatās apkārt, tad visiem ir savas problēmas ar kurām cīnīties.
Lielāko daļu laika, es esmu laimīgs. Es gribētu domāt, ka mēs visi esam laimīgi. Īpaši es to sajūtu mirkļos, kad visi kopā spēlējam galda spēles, vai kad Betānija ir aizmigusi un Eiva klusi guļ manās rokās. Tajos mirkļos mani piepilda absolūta laimes sajūta un es zinu, ka neko vairāk es nevēlos.
Eiva ar izcilību pabeidz augstskolu un iestājas darbā, kurš viņai patīk. Par to es priecājos, jo mums ir jādzīvo normāla dzīve.
Taču ik pa brīdim visu aizēno tumsa. Es to sajūtu savās arvien stiprākajās galvassāpēs un Eivas asarainajā skatienā. Lai gan mīļotā ir stipra un nekad neizrāda savas sāpes manā klātbūtnē. Viņa ir lielākais balsts, kas man ir.
Es jūtu, ka man nebūs piecu gadu. Dažreiz es baidos, ka nebūs arī divu, tomēr es dzīvoju. Es izbaudu katru dienu un priecājos par to, kas man ir dots. Un man ir dots tik daudz – man ir ģimene. Es katru dienu pateicos par mīlestību, ko man dod Eiva un Betānija.
Es dzīvoju.
Eiva
Nākamie divi gadi paiet kā pa miglu. Melns un balts. Balts un melns. Es piedzīvoju laimi un nelaimi. Priekus un bēdas. Smieklus un asaras.
Es neesmu padevusies, es meklēju visus ārstus, kas varētu dot Liamam vairāk rītdienu, bet man tas neizdodas. Es nepadošos, līdz viņa sirds pārstās pukstēt.
Par spīti visam, šajos divos gados es piedzīvoju vairāk laimes, nekā daudzi cilvēki piedzīvo visas dzīves laikā.
Dažreiz naktī, kad guļu blakus Liamam, manu sirdi sastindzina briesmīgas mežonīgas bailes, no kurām nespēju atbrīvoties. Tad Liams pievelk mani sev tuvāk, lai man atgādinātu, ka viņš vēl ir šeit. Es nezinu, kā viņš saprot tieši kad es nobīstos, bet vairs par to nebrīnos, jo vēl arvien pārliecinos, ka mūsu dvēseles ir vienotas. Tikai man nav ne jausmas, kas notiks ar manu dvēseli, kad viņējā pametīs viņa ķermeni.
Dienā mēs dodamies uz darbu, vakarus pavadām visi trīs kopā ar Betāniju, un naktis pavadām divatā viens otra apskāvienos. Mēs viens otru cenšamies neatlaist ne uz brīdi, jo mums abiem ir bail no tā, kas notiks, kad atlaidīsim.
Protams, mēs neiztiekam bez strīdiem, jo mūsu attiecībās tie ir neizbēgami. Mēs strīdamies par sīkumiem un dažreiz par nozīmīgām lietām, taču nekad nepaliekam sastrīdējušies ilgi.
Mēs skatāmies saullēktus un saulrietus, mēs palīdzam Betānijai pildīt mājasdarbus, mēs dodamies piknikos un svētdienas rītos ēdam brokastis. Mēs rīkojam vakariņas kopā ar Railiju, Brendonu un Amēliju, un Kurtu un viņa draudzeni. Mēs barojam pīles un skaitām zvaigznes, skūpstāmies lietū un dejojam pie draņķīgas popmūzikas. Peldamies, ceļam sniegavīrus un ēdam daudz saldējumu. Mēs uztaisām vienādus tetovējumus - grāmatu, no kuras lido ārā lapas un pārvēršas par putniem.
Mēs izdzīvojam piecdesmit gadus divos.
