Liams
Nākamajā pirmdienā, kad ienāku klasē, tur jau viņa sēž, it kā nekas nebūtu noticis. It kā pēdējā nedēļā nebūtu bijusi.
Manī viss no dusmām uzvārās. Es burtiski pieskrienu pie meitenes un uzrauju viņu augšā no krēsla, nedomādams par to, ka visi skatās. Es izvelku viņu gaitenī.
-Kas ir? – Eiva man uzšņāc, bet neskatās man tieši acīs. Viņa izskatās tāpat kā vienmēr. Saģērbusies trakās drēbēs, norobežojusies no visas pasaules, bet rādot visiem vidējo pirkstu, tomēr kaut kas šķiet citādāks. Es īsti nesaprotu, kas tas ir, bet es jūtu. Viņa atkal ir pavisam no manis norobežojusies, un es nespēju meiteni nolasīt.
-Kas ir? Tu laikam joko? – es viņai uzbrēcu. – Tu uz nedēļu pazūdi, atnāc uz lekciju, it kā nekas nebūtu noticis. Es domāju, ka tu varbūt esi beigta!
Viņa pasmīn, it kā es būtu pateicis kādu īpašu joku. – Mēs izšķīrāmies.
-Tas nenozīmē, ka es uzreiz tevi aizmirsu, - es viņai uzbļauju.
Eiva izskatās tā, it kā es būtu viņai iecirtis pliķi.
-Tieši tāpēc es aizbraucu. Tev mani ir jāaizmirst. Man tevi ir jāaizmirst, - meitene tik tikko dzirdami nosaka.
-Neesmu pārliecināts, ka tas tā var notikt, - es, vēl joprojām pacēlis balsi, saku.
-Liam, - meitene nepaceļ balsi pret mani, kas nav viņai raksturīgi, - man likās, ka es zināju, kas bija sliktākā diena manā dzīvē, bet es kļūdījos. Sliktākā diena manā dzīve bija tad, kad tu pirmo reizi ienāci pa rakstnieku pagraba durvīm. Tikai tad es to vēl nezināju.
Kādu brīdi es apstulbis uz viņu skatos. Man ir tāda sajūta, ka meitene iedur man ar nazi krūtīs. Manī virpuļo visas iespējamās emocijas, un es nespēju noticēt, ka viņa varēja ko tādu pateikt. Eiva it ka izdzēsa visu labo, ko jebkad bija teikusi. Tad es nomierinos un tēloju, kā visu dzīvi esmu pieradis to darīt..
-Tev ir taisnība, Eiva. Sliktākā diena manā dzīvē bija tā, kad es nolēmu pievienoties rakstniekiem, jo tad es satiku tevi. – Mana balss ir noregulēta un tikpat auksta kā viņas.
Man šķiet, ka meitene saraujas un pārāk ātri samirkšķina acis. Mans pirmais instinkts ir noliegt to, ko tikko teicu, un viņu apskaut, bet es to nedaru. Eiva ātri saņemas.
-Tad, ja esam to visu izrunājuši, mēs varam iet katrs savu ceļu, - viņa iesaka.
Es pamāju ar galvu. – Viss, kas starp mums notika, bija prāta aptumsuma iespaidā.
Tad Eiva paceļ pret mani savas maigās acis un ieskatās manējās. Visi vārdi, ko es tikko teicu, šķiet pazūdam nebūtībā. Meitenes skatiens mani apreibina.
Es saņemu pirkstos viņas matu šķipsnu un to pavirpinu. Viss par, ko es spēju domāt, ir viņas lūpas un augums. Lai cik ļoti dažreiz es viņu ienīstu, mans ķermenis mani pieviļ.
Eivas elpošana nedaudz paātrinās, un arī meitenes ķermenis ir viņu pievīlis. Eivas skatiens ir fokusēts uz manām lūpām, un viņa norij siekalas.
Es, sirdij dauzoties, sāku liekties viņai tuvāk un gaidu, kad meitene mani apturēs, bet viņa to nedara. Es iedomājos, kā es justos, ja es viņu noskūpstītu tikai vēl vienu reizi. Ja es piespiestu meitenei sev klāt vēl vienu reizi. Manā vēderā lēkā sasodīti stulbie tauriņi.
Tad es strauji atliecos no viņas un aizsoļoju prom. Ir mana kārta pamest viņu apmulsušu un izsistu no sliedēm.
Es tiešām vēlos, lai es meiteni nekad nebūtu saticis. Lai viņa nekad nebūtu piedzimusi. Lai Eiva nespētu mani nospiest uz ceļiem tikai uz viņu paskatoties. Kopš es viņu satiku, manā dzīvē viss ir apgriezies kājām gaisā.
Es vairs nejūtos kā es pats. Katru dienu man paliek arvien grūtāk tēlot savu lomu un izlikties. Viņa ir mani salauzusi.
