Liams.
Kad es pamostos, Eivas man blakus vairs nav. Es zināju, ka tā būs, bet es negaidīju, kā tas liks man justies. Es jūtos pilnīgi iztukšots, it kā viņa būtu paņēmi kaut ko manu sev līdzi.
Es zinu, ka tas ir pareizais lēmums. Viņa mani nelaiž sev tuvāk, es viņu nelaižu sev tuvāk. Man ir noslēpumi, viņai ir noslēpumi. Lai kā es gribētu, lai viss būtu tāpat kā pagājušajā mēnesi – viegli, skaisti un jautri, tas nav iespējams.
Es uz viņu paskatījos, un kaut kas mainījās. Kaut kas vārdos nepasakāms. Es viņu ienīstu. Tā ir viņas vaina, ka mēs nevaram būt draugi. Ja Eiva nebūtu tik sasodīti lieliska, tad es nebūtu viņā... ,tad man viņa nebūtu iepatikusies. Un es ienīstu sevi par to, ka esmu tik vājš.
Tas ir tiešām smieklīgi un ir stulbi. Man nav ne jausmas, ko mēs darām.
Pēkšņi mana guļamistaba šķiet pārāk pilna ar Eivu. Visi spilveni smaržo pēc viņas.
Es pieceļos un eju gulēt uz savu otru guļamistabu, kurā meitene nekad nav bijusi, taču tas neko nemaina. Viņa tāpat ir visur.
Varbūt, ja mēs gribētu, mēs varētu mēģināt būt kaut kas vairāk. Man liekas, ka cilvēki nešķiras, kad saprot, ka ir radušās jūtas vienam pret otru, bet veido attiecības. Diemžēl mēs nespētu būt attiecībās. Mēs bēgam viens no otra, jo nespējam paciest domu, ka mums varētu neizdoties. Labāk ir iet katra savu ceļu tagad, nevis vēlāk, kad viens otru iznīcināsim. Un es zinu, ka viņa to spētu.
Bet man ir jābūt stipram. Nekas nedrīkst mani traucēt no tā, kas man ir jāizdara. Man ir jākoncentrējas tikai uz vienu meiteni, un tā nav Eiva. Man ir jāklausa tēvs un viņa ir jāatrod.
.
Pirmdien Eiva neierodas uz lekcijām, viņa neatnāk arī uz rakstnieku sanākšanu. Viņas nav skolā arī nākamajā un aiznākamajā dienā. Es sāku uzraukties. Iepriekš es domāju par to, cik grūti mums būs satikties un izturēties normāli, bet tagad es saprotu, ka ir grūtāk nezināt, kur viņa ir.
Es zvanu, bet telefons ir izslēgts.
Piektdien es pat sāku izjautāt Brendonu, bet puisis vai nu tiešām neko nezina, vai ir ļoti labs aktieris.
Tad es runāju ar Lūsiju. Meitene gan šķībi uz mani blenž, bet tad pasaka, ka Eivu nav redzējusi viņu istabā no pagājušās piektdienas rīta.
Man šķiet, ka es sāku jukt prātā. Es tikai ceru, ka meitenei viss ir kārtībā un viņa ir saslimusi un devusies mājās. Lai gan Eiva nekad man nav stāstījusi par savu ģimeni, tāpat kā es viņai. Tas ir viens no aizliegtajiem tematiem.
Cilvēki ar mani vairs īpaši nesarunājas, jo es esmu pārāk īgns un visus atraidu. Lai gan es dzirdu baumas. Eiva pameta mācības, jo ir stāvoklī no Liama, Eiva pameta mācības, jo Liams tā lika un vēl un vēl muļķīgi stāstiņi. Es visu ignorēju, jo man ir vienalga.
Es esmu pārstājis ēst un gulēt. Un viss tikai tāpēc, ka es nezinu, kur atrodas viena sasodīta meitene! Ja es jūtos šādi, kad mēs pašķīrāmies, es nevaru iedomāties, kā būtu, ja mums patiesībā būtu attiecības.
-Liam? – Atveras mana dzīvokļa ārdurvis, un es pielecu kājās, jo domāju, ka tā varētu būt Eiva.
-Tev viss kārtībā? Es uztraucos par tevi. – Railija raizējas. Mēs neesam īpaši runājuši visu nedēļu. Es tikai paskaidroju meitenei, ka esam ar Eivu visu pārtraukuši un izvairījos no paskaidrojumiem.
-Mhh.
-Tu zini, kur viņa ir?
-Nē.
-Viņa tevi pameta?
-Mēs nebijām kopā, - es norūcu un atkrītu dīvānā.
-Lai nu tā būtu. Ja tev vajag ar kādu parunāt, tad zini, ka es vienmēr esmu pieejama. – Railija pasmaida un viegli apskauj mani. – Viņa atgriezīsies. Viss būs labi, Liam.
Nē, vairs nekad nebūs labi.
-Jā, - es nosaku skaļi.
.
Eiva.
Pūš ass vējš un manas kājas grimst dubļos.
Es pieskaros abiem kapakmeņiem un atgādinu sev, kāpēc es nedrīkstu būt kopā ar Liamu.
Es atgādinu sev, kas notika ar pēdējo cilvēku, ar ko biju kopā.
