Es piezvanu pie durvīm un eju iekšā. Dzīvoklis ir tumšs un kluss.
Liams mani nesagaida tā kā parasti, tāpēc es dodos uz guļamistabu. Arī tā ir tumša, bet puisis guļ gultā.
-Liam? – es klusi ievaicājos, bet viņš man neatbild. Es nolieku somu uz krēsla un apguļos viņam blakus. Viņš nepakustās.
Kamēr puisis guļ, es izmantoju izdevību skatīties uz viņu. Tā es labprāt pavadītu lielāko daļu laika, ja vien tas nebūtu pārāk dīvaini. Ar acīm noglāstu viņa asos vaibstus, viņa taisno degunu, melnos, izspūrušos matus, melnās skropstas, pilnīgās lūpas. Viņš izskatās pārāk perfekts, bet es zinu, lai cik skaists viņš ir no ārpuses, puisis ir salauzts iekšēji. Liams to nevienam nerāda, bet es zinu. Es redzu viņā to pašu, ko sevī. Viņš nav tik augstprātīgs, kā es domāju, arī tā ir maska. Patiesībā viņam ir zems pašnovērtējums un viņš bieži sevi šausta.
Es neko daudz par viņu nezinu, bet esmu rūpīgi viņu vērojusi. Es zinu, ka viņš ir vērojis arī mani un sācis mani atkost.
Es šodien atnācu, jo esmu nolēmusi, ka šī ir pēdējā reize, kad mēs satiekamies. Tas ir jāpārtrauc, pirms starp mums izveidojās kaut kas nopietnāks. Pirms mēs viens otru salaužam.
Liams sakustas, un viņa plakstiņi ietrīcas. Es aizveru acis. Es dzirdu, kā puisis nopūšas, kad mani ierauga un man ir skaidrs, ka man ir pēdējais laiks pazust.
Kādu brīdi viņš neko nedara, bet es jūtu puiša skatienu uz sava auguma. Tad viņš apliek roku man apkārt un pienāk man tuvāk. Sasodīts, cik viņš labi smaržo. Nekas visā pasaulē nesmaržo tā kā viņš.
Es atveru acis un skatos tieši viņējās. Mēs neko nesakām.
-Eiva, man šķiet, ka mēs par daudz pārkāpjam noteikumus, - viņš nomurmina.
-Es zinu.
-Man pārāk patīk pārkāpt noteikumus, - viņš atzīstas.
-Man arī.
-Tas ir nepareizi.
-Mums būtu jābeidz tikties, - es ierosinu.
-Es zinu. Tas ir tas, kas mums būtu jādara. Bet kāpēc gan? – Liams nopūšas.
-Tu zini, kāpēc. Mēs neesam piemēroti viens otram. Protams, viss bija lieliski, bet tu zini, ka tas par ko mēs abi domājam, ir neiespējams. Mēs esam mēs. Abi norunājām, ka negribam attiecības, un pēdējā laikā mēs pārkāpjam draugu robežu.
-Robežas. Dzīvē ir pārāk daudz noteikumu un robežu. Sabiedrība diktē to, kā mums ir jāizskatās, filmas demonstrē, kādām ir jābūt attiecībām, draugi nosaka to, kādiem mums jābūt. Viss ir vieni vienīgi noteikumi. Man šķita, ka mums nevajadzēja noteikumus, bet mēs kļūdījāmies.
-Viedokļi sakrīt. Es neesmu tam gatava, tu neesi tam gatavs, - es nočukstu. Es jūtos pilnībā tukša. Es nedomāju, ka atvadīties no Liama būs tik grūti.
-Man šķita, ka mēs šķirsimies, jo sastrīdēsimies, nevis piekritīsim viens otram, - viņš aizlauztā balsī atbild.
-Mēs nevaram šķirties, jo mums nekad nav bijušas attiecības. – Mēs abi zinām, ka tie ir meli. Man šķiet, ka sirds vietā ir akmens, bet es zinu, ka mums tas ir jādara tagad, jo vēlāk būs vēl grūtāk. Es nepavisam negaidīju, ka man Liams iepatiksies. Nemūžam es nebūtu iedomājusies, ka kādreiz gulēšu viņam blakus un centīšos apvaldīt asaras, jo mums ir jābeidz tikties. Un tā ir mūsu abu vaina.
Mēs neesam gatavi nekam vairāk, bet mēs zinām, ja mēs paliksim kopā, tad tieši tas arī notiks. Jo nekas mazāk starp mums vairs nav iespējams. Mēs nevaram palikt pat draugi, jo mēs patiesībā nekad tādi nebijām. Es ienīstu viņu.
-Toties mums bija mūsu grāmata. Un man šķiet, ka tas ir kaut kas.
Es pieliecos Liamam tuvāk un noskūpstu viņu pēdējo reizi. Tajā brīdī viss aizmirstas. Mums apkārt sabrūk pasaule un mūs pārklāj putekļi. Tas, ka mēs neesam nekas, tas, ka mēs nekad nevarēsim būt kaut kas. Viss ir tikai viņš. Viņš ir viss.
