Liams
Man ir bail viņu šovakar satikt. Ir piektdiena un mums ir sarunāts tikties manā dzīvoklī pēc tam, kad būs beidzies mans treniņš. Es vairs negribu iet uz ballītēm, jo tās šķiet pilnīgi bezjēdzīgas. Es neskatos uz citām meitenēm, jo neviena no viņām man vairs neliekas pievilcīga. Viss, par ko es domāju ir viņa. Un tas nav pareizi. Mums bija vienošanās. Un man šķiet, ka es vairs nespēju pie tās turēties.
Pēdējā mēneša laikā esmu viņu iepazinis, salauzis dažas aizsargsienas, bet Eiva vēl joprojām uzmanās. Es zinu, ka viņa ir iepazinusi mani, bet arī es uzmanos. Mēs it kā visu laiku riņķojam viens ap otru, kaut ko nepasakot līdz galam. Un tas ir pareizi. Mēs jau neesam attiecībās.
Vai es gribu attiecības ar Eivu? Nē. Bet man liekas, ka ar to, kas ir tagad nepietiek. Un man nav ne jausmas, ko lai dara.
-Nenoplēs maisu no griestiem, - mani iztraucē Kurta balss.
- Nenoplēsīšu, - es īgni atcērtu.
-Kas noticis? Pēdējā laikā tu esi bijis tik labā garastāvoklī Eivas dēļ. Ļauj man minēt, tāpēc arī lielās dusmas? Jūs sastrīdējāties? – Puisis jautā. Viņš neokšķerē, bet vienkārši cenšas man palīdzēt. Parasti es to novērtētu, bet šodien negribu runāt.
-Mēs visu laiku strīdamies. – Labais. Kreisais. Labais. Atkal.
- Ne nopietni. Jūs šķiraties?
- Mēs neesam attiecībās, lai izšķirtos, - es norūcu.
Kurts krekšķoši pasmejas. – Tā nu gan nav patiesība, un to labi zini. Jūs izturaties tā, it kā jums būtu attiecībās, bet noliedzat, ka jums tās ir. Man nav saprotams, kāpēc jūs tā darāt, bet tā nav mana darīšana.
-Tieši tā. – Es iesitu maisam pēdējo reizi un dodos uz izeju. Man pietiek Kurta lekciju. Vai Railijas. Man pietiek pašam ar savām domām.
Ģērbtuvē es apsēžos uz soliņa un atspiežos pret skapi. Kopš es tiekos ar Eivu, esmu piebremzējis ar sportu. Rītos, kad meitene pamostas pie manis, es neskrienu. Viņa mani nomierina, un es tik ļoti nedusmojos. Vismaz parasti.
Es izņemu telefonu un mēģinu izlemt, ko lai ar to dara. Atcelt mūsu tikšanos? Paātrināt to?
Man nav ne jausmas, kāpēc es saskaitos uz Eivu. Viss bija tik ideāli. Pirmo reizi ilgā laikā, man pat šķita, ka es esmu laimīgs. Vai vismaz uz to pusi. Kopš pagājušās sestdienas manī ir parādījušās dusmas. Mēs šonedēļ esam daudz klusējuši un strīdējušies.
Pirms saprotu, ko daru, esmu iegājis manā un Eivas sarakstē. Vakaros, kad meitene nepaliek pie manis, mēs sarakstāmies. Mēs nesarakstāmies par kaut ko īpašu, tikai sūtām muļķīgas emocijas, domas par stāstu, dažreiz strīdamies. Mums ir bijušas tikai pāris nopietnākas sarakstes. Es automātiski pārlasu, saraksti, kuru iesāku vakar vakarā.
Es nevaru aizmigt.
Es arī ne. Manas aitas nelec pāri žogam.
Skaitīt aitas ir tik klišejiski. Es nedomāju, ka tu to dari.
Kā nu ne. Īpaši tad, kad nespēju likt savam prātam apstāties.
Par ko, tavs prāts nespēj beigt domāt?
Tevi.
Mūsu prāti droši vien ir noslēguši slepenu vienošanos, jo arī es domāju par tevi.
Tu pārkāp noteikumus.
Tu pirmā sāki.
Iespējams.
Lūdzu, saki, ka tev virsū ir sarkanas mežģīņu biksītes.
Ļoti smieklīgi. Es neteicu, kāpēc es par tevi domāju. Es biju ieroču veikalā.
Tu jau nebūsi tu, ja kaut ko tādu nepateiksi. Man šķiet, ka esi sākusi kļūt paredzama un es jau zinu visu par tevi.
Tu nezini.
Vai tu man kādreiz pateiksi?
Nē.
Kāpēc?
Dažus noslēpumus labāk neatklāt. Esmu pārliecināta, ka tu domā tāpat. Nedomā, ka es esmu akla.
Varbūt tev ir taisnība.
Tā vienmēr ir.
Ne vienmēr.
Arlabunakti, Liam.
Saldus sapņus, Eiva.
.
Paldies mani mīļie, ka esat ar mani kopā jau 50 nodaļas. Varu iepriecināt, ka stāsts ir apmēram jau pusē. Paldies par katru plusu, komentāru, skatījumu un domu, ko veltat manam stāstam. Jūs esat paši labākie! 
Lai nu kā - daļa lieliska, kā jau visas. 😄❤
