Februāri nomaina marts, un laiks kļūst nedaudz siltāks, taču es to tikpat kā nepamanu. Lielāko daļu laiku es pavadu kopā ar Liamu. Rakstnieku klubiņā mēs vairs nerakstām kopā, jo tagad katrs atkal raksta par sevi un pāri publicē uzrakstīto. Mēs ar Liamu arī esam pabeiguši pirmo darbu un tagad turpinām rakstīt otro daļu.
Mēs vēl joprojām esam draugi ar uzlabojumiem, pāris reizes nedēļā es palieku pie viņa pa nakti, bet satiekamies mēs gandrīz katru dienu, izņemot svētdienas Puisis man nekad nav teicis kāpēc tā, un es neesmu prasījusi.
Mēs vēl joprojām strīdamies, kašķējamies un ķircinām viens otru, bet tagad mēs vairāk runājam. Mēs nerunājam par īpaši personīgām lietām, bet runājam vispārīgi un nemitīgi uzdodam viens otram jautājumus.
Parasti Liams pāris stundas laika pavada ar mani kopā bibliotēkā, tad mēs rakstām vai runājamies. Cilvēki skolā ir pieraduši redzēt mūs kopā, un neviens virs īpaši neblenž, bet lekcijās mēs izvairāmies sēdēt kopā, jo tā mēs traucētu viens otram un izraisītu nemieru klasē.
Ķīmija starp mums nav pazudusi, tā tikai šķiet kļūstam stiprāka. Katrs pieskāriens vēl joprojām dedzina un apdullina mani, un dažreiz šķiet, ka tie nozīmē pārāk daudz. Publiski mēs nepieskaramies viens otram, jo mums nav attiecības.
Pieskārienus mēs pataupām Liama dzīvoklim, kurā atrodas mana zobu birste un dvielis. Mēs abi sakām, ka tas nav nekas īpašs, jo es šeit pārnakšņoju dažas reizes nedēļā, bet zinām, kā ir patiesībā.
Mēs sakāms sev un visiem, ka esam tikai draugi, kas ik palaikam izbauda viens otra apskāvienus, bet pēdējā laikā attiecības starp mums ir saspīlētas, un tas nav labā nozīmē.
Pagājušajā nedēļā, kad es pie puiša paliku pa nakti, mēs tikai gulējām apskāvušies un skatījāmies filmas. Neviens no mums neiebilda, neviens no mums neko neteica, bet mēs abi zinājām, ka tiek pārkāpta kāda neredzama robeža.
Pēdējā laikā mēs pārkāpjam daudzas robežas. Dažreiz viņš saņem manu roku, kad esam bibliotēkā un to nelaiž vaļā. Dažreiz Liams pasaka kaut ko tādu, kas nepiederas tikai draugiem. Dažreiz puisis skatās uz mani ar tādu skatienu, kas šķiet atstājam pēdas manā dvēselē.
Un Liams nav vienīgais, kas pārkāpj noteikumus. Es pārkāpju noteikumus, kad lekciju laikā nespēju novērst no viņa ne skatienu. Dažreiz es skaitu sekundes, līdz es puisi satikšu. Dažreiz es noskūpstu viņu, kad puisis iet prom no bibliotēkas.
Manā galvā visu laiku skan brīdinājuma signāls, kas kliedz, ka man ir jābēg prom no viņa tik ātri, cik vien kājas nes, bet es ignorēju šo kliedzienu, jo es nespēju aiziet.
Es daudz retāk satiekos ar Brendonu, bet viņš neiebilst, jo puisis ir laimīgs attiecībās ar Amēliju. Viņš ir pieņēmis Liamu, lai gan puiši nekad nebūs labākie draugi.
Lūsiju es vispār redzu tikai dažos vakaros un svētdienās. (Sestdienas ir manas un Liama) Mūsu attiecības ir drastiski pasliktinājušās, kopš es esmu ar Liamu. Meitene draudēja mani izmest no istabas, ja es puisi nepametīšu. Es centos meitenei ieskaidrot, ka mums nav attiecību, bet Lūsija neticēja. Viņa minēja kaut ko tādu, ka Liams ir pats velns cilvēka izskatā. Tas, ka es pielīdzināju Lūsiju velna atvasei, nepalīdzēja. Pēdējā laikā mēs vienkārši ignorējam viena otru.
Mani tas neuztrauc, jo man ir Liams. Un tas ir ļoti, ļoti stulbi. Un es ienīstu sevi par to. Es zinu, cik vienkārši ir pazaudēt sevi otrā cilvēkā un otrreiz es tādu kļūdu nekad nepieļaušu, jo tas iznīcināja manu dzīvi.
No sākuma mēs turējāmies pie mūsu noteikumiem pietiekami skaidri un nekas nebija mulsinošs. Pēc tās muļķīgās pagājušās sestdienas, kad gulējām apskāvušies, pēkšņi kaut kas šķiet mainījies.
It kā visu laiku būtu pūtis ziemeļvējš, un tas bija pirmais vakars, kad telpā ielavījās negaidīta dienvidvēja pūsma.
