Ir pienākušas darba dienas beigas, un es kārtoju bibliotēku plauktos grāmatas, pirms slēgšanas. Par nelaimi šodien darbs nespēja piesaistīt manu uzmanību. Jo es domāju par.. Liamu. Par to, ko mēs uzrakstījām. Par to, ko atzināmies, par to, ko gandrīz izdarījām.
Es apstājos pie viena plaukta, atbalstos pret to un aizveru acis. Man tiešām riebjas tas, ka es nespēju par viņu nedomāt. Bet fakti paliek fakti. Šodien pusi dienas iztēlojos, kā būtu, ja viņš būtu mani atkal noskūpstījis. Droši vien tikpat labi kā iepriekš. Es sakožu zobus
Pēkšņi es sajūtu sev kādu aiz muguras. Un taisos jau pagriezties un aizrādīt, ka bibliotēka ir slēgta, kad viņš ierunājas.
-Nesaki neko, - viņš nočukst. Man uzmetas zosāda. Es klusēju, jo esmu bezspēcīga.
Liams uzliek rokas man uz gurniem un pievelk mani sev tuvāk. Es jūtu viņa elpu sev uz kala. Viņš pavisam lēnām, it kā, lai mani neizbiedētu, pieliecas pie mana kakla un noskūpsta to. Es notrīcu un jūtu, ka man aizķeras elpa.
Viņš turpina noklāt manu kaklu ar skūpstiem un man pār ādu skrien skudriņas, vēderā dejo tauriņi un ausīs dūc bites. Es esmu pārvērtusies par sasodītu kukaiņu fermu.
Es vairs nevaru izturēt un pagriežos pret viņu, lai satiktu viņa lūpas. Vienu īsi brīdi es vilcinos, bet viņš visas šaubas izgaisina. Nav tikpat labi kā pagājušajā reizē, jo ir vēl labāk. Viņa mēle spēlējas ar manējo un mūsu abu rokas atrodas visur.
Man liekas, ka es varētu sadegt liesmās un man būtu vienalga. Es neuztraucos ne par ko, jo viņš visu izdzēš. Es iegrimstu viņa smaržā kā mākonī un nevēlos nekad laist viņu vaļā. Kopā ar Liamu ir tik labi.
-Eiva? – no ārdurvīm atskan Brendona balss. Mēs abi divi sastingstam un izvairāmies skatīties viens uz otru. Puisis izbrauc ar roku caur matiem, cenšoties tos sakārot, bet tas neko daudz nedod. Arī es mēģinu savest sevi kārtībā.
-Lūpukrāsa, - es nočukstu. Tad es izeju no ejas starp plauktiem.
-Ko tu šeit dari? – es puisim vaicāju, mēģinot nomierināt savus sirdspukstus.
Viņš uz mani skatās it kā mēģinot kaut ko saprast.
-Eiva?
-Jā?
-Vai šeit ir arī Liams? – viņš cenšas saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, bet es jūtu puiša nemieru un nepatiku.
-Ko tu definē ar šeit? – es cenšos izvairīties.
Viņš nopūšas un samiedz acis.
-Vari nākt laukā, Liam, - viņš iesaucas skaļāk. Un man par brīnumu, puisis tā arī dara. Viņš izskatās tikpat vienaldzīgs un vēss kā parasti. Vienīgais, kas nodot to, kas tikko notika, ir puiša izspūrušie mati un pavisam nedaudz piesārtušie vaigi, bet citādi, viņš izskatās kā tas Liams, ko pazīst visi, izņemot dažus cilvēkus.
-Es tāpat to būtu darījis. Man nevajag tavu atļauju. Man nav ne no viena jāslēpjas, - viņš šķībi pasmaida un man gribas viņu nogalināt. Vai noskūpstīt. Pēdējā laikā šīs abas liet iet roku rokā.
Liams uzmet nicīgu skatienu Brenam, paskatās uz mani ar skatienu, kuram nesaprotu nozīmi, un līganā solī, jaku pāri plecam pārmetis, pamet bibliotēku.
-Man nav absolūti nekādas nojausmas, ko tu viņā saskati. – Draugs purina galvu. – Viņš ir iedomīgs, augstprātīgs, pakaļa, kuram nerūp neviens cits, tikai viņš pats.
-Viņš satriecoši skūpstās, - es nomurminu.
-Nopietni!
-Viņš tāds ir, bet Liamā ir daudz vairāk nekā no sākuma liekas. Es tev nevaru paskaidrot, bet patiesībā viņš ir.. daudz citādāks. Un starp mums nekā nav. Mēs esam tikai miera līguma noslēdzēji, kas varbūt, ik pa laikam izbauda viens otra apskāvienus.
-Es tev neticu. Tu esi mainījusies.
-Neesmu vis.
-Man šķiet, ka tu sevi māni, Eiva.
