-Liam, tu nevari turpināt vakaros šeit uzrasties un pa dienu izlikties, ka mēs nepazīstam viens otru. Slēpties un tēlot, - es nomurminu brīdī, kad varu skaidri padomāt, jo puisis ir atbrīvojis manas lūpas.
-Tu saki to tā, it kā es nāktu pie tevis jau trīs nedēļas, bet šī ir tikai trešā reize, - viņš nopūšas un noskūpsta manu kaklu. Es nodrebu. – Turklāt iepriekš tu neesi sūdzējusies.
-Tagad es sūdzos.
Liams atkāpjas no manis divus soļus un paceļ uzacis. -Tiešām? – viņa acīs deg viltīgas uguntiņas.
-Mēs neesam strīdējušies jau trīs dienas, man šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, - es aizrādu.
-Es tev atgādināšu, ka tas ir tāpēc, ka mēs neesam runājuši, - viņš ar smīnu atbild, bet tad kļūst nopietns. – Tev ir taisnība.
Tas mani pārsteidz.
-Mums ir dažas minūtes līdz sākas nodarbība un.. – es apklustu un paberzēju pieri. Es nezinu, ko, lai saka. Mēs stāvam viens otram pretī un skatāmies viens uz otru. šī situācija ir neiespējama. Es negribu, lai viņš šeit atrodas un es negribu, lai viņš aiziet. Es negribēju, lai viņš atnāk pie manis vakar, bet aizdzīt es viņu nevarēju. Viņš mani pievelk kā magnēts.
Puisis manās domās atrodas pārāk daudz laika, to es vairs nespēju noliegt. Un man ir apnicis pretoties. Varbūt vienkārši ir jāmēģina lietas noskaidrot. Lai gan es nekad vairs negribu attiecības, īpaši ar Liamu, mums šis tas ir jānoskaidro. Mums ir jāparunā ,lai gan es nekad neesmu fanojusi par garām, atzīšanās pilnām sarunām, jo citādāk viņš laupa manas miega stundas un zog laiku manai grāmatai. Man vajag nedaudz sirdsmiera. Es neesmu pieradusi tā justies. Nemierīgi, satraukti, tā it kā es būtu viegli ievainojama. Man patīk visu kontrolēt, un Liams liek man par to aizmirst.
Viņš sakrusto rokas un skatās grīdā.
-Ko pie velna mēs darām? – es jautāju.
-Man nav ne jausmas, - puisis atbild, neskatoties uz mani. Tas nav viņam tipiski.
-Mēs ienīstam viens otru.
-Tiešām? – Viņš ieskatās man acīs un liek man apšaubīt manus vārdus.
-Lielāko daļu laika.
-Man jau šķita, ka mēs sākam kļūt par.. draugiem? – viņš minstinās.
-Mēs nevaram būt draugi, - es atcērtu.
-Tad, kas tad, Eiva? Tu mani piesiesi, sauksi mani par savu mīļumu, pieprasīsi, lai es tev pērku briljantus, zvanīsi man neskaitāmas reizes līdz man būs jānomaina telefona numurs? – viņš pavīpsnā.
Es gandrīz nosmoku no dusmām. – Ja tu domā, ka es esmu tāda meitene, tu mani īpaši labi nepazīsti.
-Tur jau tā lieta. Es tevi nepazīstu.
-Es neteiktu, ka tu pats esi īpaši pļāpīgs.
-Mēs nekad neesam runājuši, - viņš nopūšas.
No sākuma es nesaprotu, ko puisis ar to domā, bet tad attopos. – Mēs vai nu strīdamies, rakstam stāstu vai... – es apklustu.
-Varbūt mums tas ir jāmaina, - puisis ierosina.
-Mēs jau vienreiz to mēģinājām, un atkal sastrīdējāmies,- es atgādinu.
-Mums būt jāmēģina paturēt savi temperamenti pie sevis.
-Bet tad mēs vairs nebūsim mēs paši un tam nav jēgas. Mēs tikai izliksimies, bet iekšēji viens uz otru kliegsim. Kādu labumu tas dos?
-Viedi vārdi, - viņš viegli pasmaida. – Mēs progresējam. Iepriekš mēs spējām parunāt tikai kā Evija un Nians, bet tagad jau runājam aci pret aci. Nemūžam nedomāju, ka starp mums varētu būt mierīga saruna, cik nu mierīga starp mums tā spēj būt.
-Tas tiešām ir neticami. - Es noslīgstu zemē un atbalstos pret grāmatplauktu. Liams seko manam paraugam. Šādi man patīk labāk, jo esam vienā augstumā. Bet ir arī sliktāk, jo šādi tas šķiet intīmāk. Ja es tagad viņam pieskartos, tam būtu pavisam cita nozīme, nekā mūsu kaisles uzplūdos. Un noraidu šo domu.
-Bet dīvainā kārtā tas ir šķiet pareizi. Šādi es varētu sēdēt, ja ne stundām, tad pusstundu noteikti, - viņš iesmejas un vaigā parādās tā riebīgi apburošā bedrīte. Man vēderā kaut kas sakustas un es dziļi ieelpoju, lai nomierinātos. – Un, ja jau par to runājam, tad man ir teorija, kāpēc mēs varam mierīgi parunāt.
