Liams.
Šodien mūsu rakstīšana rit gludi un ātri, par spīti tam, ka viņa, viņas mati, kas kutina man rokas, neļauj man koncentrēties.
Es vēlreiz pārlaižu skatienu tam, ko esam uzrakstījuši. Dēmoni viņus ir ignorējuši jau vairākas dienas, tikai, pa laikam piegādā ēdienu. Nians un Evija ir apsvēruši katru iespēju par bēgšanu, par cīnīšanos, mēģinājuši izdabūt informāciju no tiem, kas piegādā ēdienu, bet neviens nerunā. Tagad jau abi divi sāk zaudēt cerību un vienkārši meklē kompāniju viens otrā.
Tas ir viens no veidiem kā beidzot saprast, kas notiek viņas galvā. Un citādi mēs izrunāties nemākam.
-Ja man būtu jāizvēlas kāds, ar ko es vēlētos tikt iesprostots augstā pagrabā ar nemitīgiem nāves draudiem, tad es priecājos, ka esmu kopā ar tevi, -Nians atzīstas.
-Vēl jau mēs nemirsim, - Evija skābi nosaka. – Bet.. ja jau mēs atzīstamies, tad arī es priecājos, ka neesmu viena, - viņa nomurmina.
-Kurš te ir atmaidzis? – Nians iesmejas.
-Kā jau tu teici, nāves draudu tuvums spēj darīt brīnumus, - viņa nosaka un nodrebinās.
-Nāc šurp. - Nians pastiepj roku.
-Ko? – viņa apstulbst.
-Tev ir auksti, man ir auksti, un mēs esam nāves briesmās.
Meitene kādu brīdi vilcinās, bet tad piespiežas viņam. Viņš tiešām ir silts.
Kādu brīdi valda klusums.
-Man nebija taisnība. Par to, ka mēs esam nepareizi salikti kopā. Gan jau mēs izdomāsim kā iziet no šīs situācijas. Lai nu kurš, bet mēs to varam, - Evija nočukst
-Es zinu. Viss, ko mēs esam kopā piedzīvojuši, ir mūs savedis ciešāk kopā. Dažreiz, es nezinu, ko es bez tevis darītu. Tu esi kļuvusi par tik lielu daļu no mūsu, kā Diennesis to nosauktu, piedzīvojuma.
-Tu tāpat. Bez tevis es noteikti nepieveiktu daudzus monstrus. Tu pāris reižu izglābi man dzīvību, - Evija atzīstas.
-Tu tāpat.
- Un es zinu, ka lielāko daļu laika esmu kā skabarga pakaļā, bet paldies, ka tu paciet mani. Man tas daudz nozīmē.
-Es jau arī neesmu nekāds saulstariņš, - Nians pārsteigts par Evijas pēkšņo atklātību, nosaka.
Meitene viņa rokās nopūšas un ieskatās viņam acīs.
Ir pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu, bet viņš jūt viņas skatienu. Tas, šķiet, skatāmies puisim cauri. Viņš būtu gatavs darīt visu, lai viņa pārstātu tā skatīties uz viņu.
Evija novērš skatienu un skatās sāņus. Viņai prātā nāk stulbas domas.
Nians ir pārliecināts, ka tāda pati doma ir arī viņa prātā. Viņš pieliecas un noskūpsta meiteni.
.
Es izlaižu pildspalvu no rokas un ieskatos meitenei acīs. Viņa jau veras manējās. Eiva man ir tik tuvu, ka pietiktu ar vienu kustību, lai pieliektos viņai tuvāk. Tikai vienu skūpstu. Vairāk man nevajag. Es atkal gribu sajust to pašu, ko iepriekš. Man to vajag tik stipri, ka sāp. Es esmu aizmirsis par visiem citiem šajā telpā. Viņa neapzināti paver lūpas, un es jau liecos viņai tuvāk, kad apkārt sākas troksnis. Mēs abi divi atraujamies viens no otra kā dzelti.
Nodarbība ir beigusies, un visi, kājas dauzīdami un skaļi runādami, dodas prom. Es nekad dzīvē tik ļoti neesmu ienīdis laiku.
Eiva pieceļas kājās un, neatskatīdamies dodas prom.
Es atkrītu atpakaļ spilvenos.
Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu Liams, bet vienkārši tāpat. 