Liams
-Tātad? – es nervozi jautāju meitenei, kas stāv manā priekšā. Nekad dzīvē neesmu bijis tik nervozs, un nekad netiku tik ļoti gatavojies, lai uzaicinātu kādu meiteni uz balli.
Viņa skatās man acīs, un es nevaru tās nolasīt. Viņas sejas izteiksmes, tāpat kā manējās, vienmēr ir kontrolētas.
-Saki jā, Eiva. Es nezinu, kas starp mums notiek, bet man tas ir jānoskaidro, citādi es jūdzos nost. Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Es tikai gribu noskaidrot, vai tev ik pa laikam prātā ienāk tādas pašas domās kā man. Un es gribu zināt, vai tas, kas man ienāk prātā ir tikai muļķības, vai kaut kas vairāk. Un kas tas ir tev? – es to visu pajautāju meitenei domās. Es to nevarētu pateikt skaļi.
Viņa aizver acis.
-Labi, es iešu kopā ar tevi, tikai man ir viens nosacījums.
-Kāds tad?
-Paņem līdzi stāsta kladi, ja nu mēs sastrīdamies tik ļoti, ka mūs var nomierināt tikai stāsts, - Eiva ierosina.
-Tas izklausās lieliski, - es pasmaidu. -Tiekamies skolā pirms balles sākuma, vai agrāk?
-Skolā. Nepavadīsim viens otra kompānijā vairāk laika kā nepieciešams, - viņa atbild, un es saraujos. Tad kāpēc viņa piekrita, ja mani tā necieš?
- Man nav tava telefona numura.
-Priekš kam tev tas? – viņa aizdomīgi vaicā.
-Lai sūtītu tev nakts vidū nepiedienīgas bildes. Nu taču, Eiva! Mēs esam miera līguma partneri.
Meitene vēl kaut ko nopurpina, bet mēs apmaināmies ar telefona numuriem.
Kādu brīdi mēs stāva, klusējot.
-Man liekas, ka mums ir jāiet vienā virzienā, ja vien tev nav kauns būt redzētam kopā ar mani, - viņa piebilst.
-Ļausim visiem kauliņiem krist, - es atbildu un mēs sākam iet skolas virzienā kopā.
Mēs ejam klusējot, bet šis klusums nav nepatīkams.
Kad esam nonākuši pie klases, viņa apstājas. – Tālāk es iešu viena. Pārsteigsim visus rīt.
Es iespurdzos.
Meitene jau satver durvju rokturi, bet tad pagriežas pret mani. Nekārtīgie mati krīt meitenei acīs.
-Un, Liam, tu apzinies, ka es ieradīšos visabsurdākajā apģērbā?
-Neko citu, es no tevis negaidītu.
Eiva tik tikko redzami pasmaida un tikai tad ieiet klasē.
.
Kad klasē ienāku es, meitene jau ir ieņēmusi vietu, taču šoreiz viņai blakus nesēž Brendons. Es saraucu uzacis. Es dodos blakus Leitonam un Klārkam kā parasti.
-Uz balli iesi ar kādu kopā vai meklēsi meiteni uz vietas? – Klārks bez jebkāda ievada man jautā. Viņš droši vien cer, ka tas notiks uz vietas, lai ap viņiem spietotu meitenes.
-Es iešu ar kādu kopā?
-Ar ko?
-Rīt redzēsi. Tas tiešām būs pārsteigums.
Klārks kādu brīdi uz mani blenž. – Pēdējā laikā tu dīvaini uzvedies. Vairs neuzvedies tā kā tu pats.
Varbūt es lēnām sāku uzvesties kā es pats. Varbūt man arī nevajadzētu tik ļoti uztraukties, ko cilvēki domā.
Par atbildi es tikai paraustu plecus un viņi liek mani mierā.
.
Kad ierodos boksa zālē, Kurts man jautā: - Vai šodien mums ir jēga cīnīties, un tu esi visu noskaidrojis?
-Es cenšos. Es eju rīt ar viņu uz Valentīndienas balli. Kā miera līguma noslēdzēji.
-Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē, bet man prieks par tevi.
-Nesaki hop, pirms neesi pārlēcis. Es praktiski izmantoju viltību, lai piedabūtu viņu nākt kopā ar mani uz balli. Mēs ejam tikai tāpēc, lai es noskaidrotu, kas ir tas, kas ar mani notiek.
-Tu diezgan skaidri zini, kas ar tevi notiek. Tu to tikai nevari atzīt, - Kurts nosaka un iebelž man pa seju.
