Nākamajā rītā, uz skolu no kojām dodos vien pati. Mēs ar Brendonu vakar sastrīdējāmies. Es viņam izstāstīju, ka mums ar Liamu vienā lekcijā ir uzdots kopīgs uzdevums, pie kura mēs strādājam un lietas ir... sarežģījušās. No sākuma viņš man neticēja, domāja, ka jokoju, tad sadusmojās, ka viņam neizstāstīju un tad sadusmojās, ka tas ir Liams. Es jau Brendonam teicu, ka nekas starp mums nekad nebūs, ka mani viņš tikai kaitina, bet dažreiz es nespēju viņu izdabūt no prāta.
Puisis uzskata, ka Liams ir ļauns. Es arī tā domāju, pirms viņu iepazinu caur viņa darbiem. Mēs vēl joprojām viens otram neko nestāstām, bet mūsu darbi izstāsta daudz ko. Es zinu, ka puisim ir valdonīgs tēvs, kurš viņu kontrolē šantažējot viņu. Vismaz Nianam tāds ir. Es zinu, ka viņš tikai izliekas, ka ir auksts un viņam viss vienalga. Patiesībā viņš ir diezgan vientuļš. Bet augstprātīgs gan viņš ir. Tas nav mainījies.
Kad esmu gandrīz pie skolas, dzirdu kādu izrunājam manu vārdu. Es pagriežos un burtiski ietriecos Liamā. Mana galva atsitas viņam pret plecu un viss mans ķermenis atsitās pret viņējo. Labi, ka puisis mani pietur, citādāk es būtu novēlusies zemē.
Es gaidu nelabuma vilni mani pārņemam, kā tas parasti notiek, kad kāds svešs cilvēks man šādi pieskaras, bet tā nenotiek. To es gaidīju arī pirmajā reizē, un, kad tas nenotika, es novēlu vainu uz saspringto situāciju.
Es soli atkāpjos, bet Liams vēl joprojām tur manas rokas, kuras satvēra, lai pieturētu mani. Es zinu, ka man ir uzmetusies zosāda. Es sevi pārliecinu, ka tas ir tāpēc, ka man virsū nav cimdu.
-Uuh, es zinu, ka tu priecājies mani redzēt, bet nav jau jāskrien man tieši virsū, - viņš pasmīn. –Tev viss kārtībā?
- Tad tev nav pēkšņi jāuzrodas man tik tuvu. Mums bija noruna. Mēs tiekamies tikai nodarbībās, - es nošņācu. – Un jā.
- Tāpēc es arī atnācu, - puisis paskaidro. – Man šķiet, ka mēs šo likumu uz vienu vakaru varētu lauzt.
Es saraucu uzacis. - Par ko tu runā?
-Tu zini, ka rīt skolā ir Valentīndienas balle, - viņš iesāk.
-Un? – es pārāk asi vaicāju.
-Noklausies līdz galam. Man nepatīk aicināt parastas meitenes uz Valentīndienas balli, jo viņas vienmēr nez ko sadomājas un pēc tam grib mani apprecēt. Es ietu ar Railiju, bet viņa šādus pasākumus neatbalsta. Viņa uzskata, ka visi ir jāmīl katru dienu, nevis tikai vienu dienu gadā.
- Kāds man ar to sakars, Liam? – es nervozēju.
- No sākuma es domāju, ka vispār neieradīšos, bet tad man vakarā nebūs, ko darīt, jo visi ir ballē. Es negribu iet arī viens, jo tad man piesiesies meitenes, jo Valentīndienā viņas ir aptrakušas. Un tā nu es nolēmu, ka varētu uzaicināt tevi. Tu neko nesadomāsies un negribēsi mani apprecēt. Mēs varētu iet kā rakstīšanas partneri un miera līguma salīdzēji?
Kādu brīdi es klusēju un apdomāju puiša sacīto.
-Vai tev nebūs kauns parādīties ar mani publikā? – es ironiski pavaicāju.
-Man šķiet, ka tev ir vienalga, ko domā citi un man ir laiks pārstāt uztraukties par citu viedokli, - viņš nopūšas.
-Nezinu, vai tā ir laba doma, - nomurminu.
-Kāpēc ne?
-Man liekas, ka tas ir saistīts ar to, ka mēs nevaram izturēt kopā divas minūtes bez sastrīdēšanās. Turklāt visas skolas meitenes gribēs mani nogalināt.
-Tagad tu atzīsti, ka visas skolas meitenes mani grib? – viņš pasmaida tā, ka viņa vaigā parādās tā apburošā bedrīte un mana sirds sāk sisties straujāk.
-Es vienkārši negribu nomirt.
-Es tevi pasargāšu no viņām, - puisis apsola.
-Tu nebūsi visu laiku man blakus.
-Ja vēlies, es būšu tavs miesassargs, - viņš rotaļīgi nosaka.
-Un ko mēs tajā ballē darītu?
-Ko parasti ballēs dara? Dejo, komunicē ar cilvēkiem. Galvenais, lai tu man būtu blakus un citas meitenes negribētu pie manis nākt.
-Mana klātbūtne nevienu neapturēs. Turklāt visi domās, ka tās ir derības. Ko tu cilvēkiem teiksi? – Es saviebjos.
- Tev taču ir vienalga, ko citi domā. Bet es neļaušu viņiem tā domāt. Es teikšu, ka mēs ejam kā draugi. Vēl kādu iemeslu? – Viņš cieši uz mani skatās un viņa parasti pelēkās acis dienasgaismā izskatās sudrabotas.
Es pēkšņi nevaru izdomāt nevienu pietiekami labu iemeslu, lai neietu kopā ar viņu.
