Es, saķērusi galvu, sēžu pie sava skapja un domāju par to, vai es esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, piekrītot iet ar Liamu kopā uz balli. Viņš mani uzaicināja tikai tāpēc, lai viņam nebūtu jāatkaujas no meitenēm, bet es gribu iet ar viņu uz balli. Es zinu, ka tas ir muļķīgi un mani viņš kaitina, bet viņš mani.. pievelk.
No sākuma es uzvelku tikai savu īso sarkano kleitu, ar kuplajiem svārkiem, kas lieliski apslēpj manus pārāk platos gurnus, bet tad nolemju, ka neviens puisis nekādos apstākļos nemainīs manu identitāti un vēlmi iespītēt pasaulei, tāpēc tai apakšā es pavelku dzeltenu kreklu, violetas zeķubikses un neiztrūkstošos armijas zābakus.
Brendons ar mani vēl joprojām nerunā un uz manām īsziņām nav atbildējis. Mans pamiers ar Liamu posta manas attiecības ar Brendonu. Gan jau viņām apniks dusmoties. Mums tā ir noticis jau pāris reizes.
-Kurš ir tas mistiskais puisis, ar kuru tu ej uz balli? – Lūsija mani tincina.
-Pēc brīža tu tāpat uzzināsi. Visi uzzinās un uz mani skatīsies,- es nomurminu. Un tu mani nogalināsi. Es saviebjos, kad iedomājos, cik daudzas meitenes ir pabijušas Liama apskāvienos.
- Kāpēc gan? Jo tu izskaties briesmīgi? Tās zeķubikses.. – meitene saviebjas.
-Cik jauki, ka man neinteresē tavs viedoklis. Turklāt, man laiks iet.
-Lielākā daļa cilvēku tāpat būs vēlāk un tagad tur neviena nebūs, - Lūsija mēģina mani aizkavēt.
-Mēs esam sarunājuši, -es nopūšos un izeju pa durvīm.
Kad ierodos skolā, no zāles dzirdu skanam mūziku, cilvēku izsaucienus un dodos tajā virzienā. Netālu no zāles, kādā klusā koridorā, kur neviena nav, atspiedies pret sienu, stāv Liams. Es uz brīdi sastingstu. Uzvalkā viņš izskatās vienkārši satriecoši. Tas izceļ viņa gaišo ādu un melnos matus, kas ir rūpīgi saglausti atpakaļ, viņa ierastajā frizūrā.
Puisis pagriežas pret mani un viegli pasmaida, kas pārvēršas plašākā smaidā ar to sasodīto bedrīti. Viņš lēnām, kā lauva, nāk manā virzienā. Arī viņa acis dzirkstī.
-Tu man apsolīji visabsurdāko apģērbu. Es gaidīju, ka tu ieradīsies zivju ķeramajā tīklā.
-Tikai tavos sapņos, - es nomurminu, bet arī pasmaidu.
-Tu izskaties lieliski. Tu izskaties kā... tu.
-Vai tu tikko man izteici komplimentu? – es ieplešu acis.
-Šis vakars ir pilns ar pārsteigumiem, - puisis savā zemajā balsī nosaka un izvelk kaut ko no kabatas. Tad viņš pastiepjas pēc manas rokas un uz tās maigi uzvelk baltu kallas rotājumu. Liams patur manu roku viņējā par sekundi ilgāk, nekā vajadzētu. Viņa pieskāriens dedzina.
-Nedomāju, ka tu esi rožu meitene, - viņš paskaidro.
-Paldies, - es samulsusi pateicos un pieskaros kallai, - bet tev nevajadzēja tā darīt.
-Tu man pateici paldies. Tā arī ir pirmā reize. Es domāju, ka tu man iesitīsi, kad tev to uzlikšu, - viņš atzīstas.
-Tā es nedarītu.
-Nekad neko nevar zināt.
Kādu brīdi mēs stāvam un viens uz otru skatāmies.
-Tas ir tik dīvaini, - es nomurminu.
-Man šķiet, ka tuvojas pasaules gals, - viņš piekrīt. – Mēs neesam strīdējušies jau piecas minūtes.
-Pagaidi vēl piecas. Gan jau kāds no mums izdarīs kaut ko tādu, kas sakaitinās otru.
-Tā tiešām visu laiku notiek, vai ne? Tas ir tik muļķīgi, - Liams aizver acis.
-Es zinu. Mēs vienkārši nevaram būt viens otram blakus bez strīdēšanās. Mums vienkārši ir slikta ķīmija, - es paskaidroju.
Viņš uz mani ilgi skatās, it kā nevarētu izlemt, vai kaut ko sacīt. – Man šķiet, ka ir tieši otrādi. Mums ir laba ķīmija, tikai nesaderīgi raksturi un prāti. Citādi mēs tik labi nevarētu kopā parakstīt.
-Varbūt tev ir taisnība, - es pavisam klusu nosaku un neesmu pārliecināta, ka puisis to sadzird. – Man liekas, ka mēs atnācām uz balli Liam. Ko mēs darām gaitenī?
