http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal6/731390
7.nodaļa
Devos uz savu istabu, atkritu gultā un paņēmu rokā telefonu. Aizvēru acis un pasmaidīju. Es jutos perfekti. Manas kājas nebija nogurušas, kaut arī visu dienu staigāju ar zābacieņiem uz papēža. Negribētos rozi izmest, kad tā būs novītusi, tāpēc iekarināju to skapī, lai tā izžūst un tad paliktu atmiņa par šo dienu. Iegūlos gultā un sapņain vēros griestos.
Piemodos no tā, ka man pienāca īsziņa. Sapratu, ka biju iemigusi uz dažām minūtēm, izrādās, ka tomēr svaigais gaiss un patīkamās emocijas nogurdina, jo manas acis visu laiku krita ciet un gribējās gulēt.
„Princesīt.. Tik grūti bija tevi palaist šodien un neievilkt autobusā. :D Šodiena bija burvīga, kā jau visas citas dienas, kuras pavadījām kopā. Es esmu tik laimīgs, ka varu būt tev blakus, turēt tavu rociņu, skatīties tavās acīs. Bāc.. Es tik ļoti mīlu tevi.” Rakstīja Aleks.
Manās acīs bija asaras, jo arī es tik daudz ko jūtu pret viņu, tāpēc ātrāk gribēju uzrakstīt viņam atbildi. „Ar tevi es jūtos kā princese, jo tu darī tā, lai es tā justos. Ar tevi es esmu laimīga. Saukties par tavu meiteni ir tik superīgi, jo tu esi tas ar kuru es gribu būt vienmēr.”
Mūsu saruna nebeidzās, tā turpinājās līdz trijiem rītā, kad es jau vairs nevarēju cīnīties ar miegu, un mans mīļotais lika man likt telefonu malā un iet gulēt.
***
Diezgan ātri pagāja pirmās skolas nedēļas, un jau trešo nedēļu ir prakse. Divas nedēļas bija betonēšanas prakse, bet tagad krāsošanas. Man jau tas ir diezgan normāli – betonēt, špaktelēt, krāsot, man tā nav problēma. Tāpēc jau es arī izvēlējos mācīties par būvtehniķi – jo man tas patīk, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos. Kursabiedri jau parasti par mani pasmejas, kad sākas prakse, jo saka, ka meitene jau neko nevar izdarīt, bet es neesmu parasta meitene. Es varu visu.
Stāvēju pie prakses darbnīcu durvīm un lasīju īsziņu, ko atsūtīja Aleks. Viņš šobrīd ir darbā, jau strādā otro nedēļu. Viņš liek stalažas. Pie manis pienāca Andrejs, sasveicinājās un mēs sākām runāties. Man vienmēr ar viņu bija labas attiecības, varēju parunāties. Runājām par viņa darbu un visu, kas notiek viņa dzīvē.
„Man tagad tādi sūdi notiek dzīvē. Man bērns būs.” Andrejs noteica, apsēdās uz zemes un saķēra galvu. Es biju šokā. Nezināju ko pateikt. Smaids parādījās man sejā, jo es redzēju, ka arī viņš smaida.
„Apsveicu.” Es patiesi biju priecīga par viņu. Kaut arī Andrejs man agrāk ļoti patika, un viņš mani ļoti sāpināja, tāpat gribas, lai viņam viss ir labi un lai viņš ir laimīgs ar savu meiteni. Viņiem būs bērns un tas ir vēl foršāk.
Pēc sarunas ar Andreju man piezvanīja Aleks un teica, ka strādā kaut kur centrā un tagad gaida kad atbrauks viņa priekšnieks, tāpēc es izdomāju, ka varētu aiziet pie viņa. Ātrāk tiku prom no prakses un devos pie sava mīļotā. Pienācu pie viņa darba vietas un gaidīju kad viņš iznāks ārā. Un viņš nāca.. Smaids sejā, galvā ķivere un mugurā darba drēbes. Tāds skaistulis.. Beidzot varēju viņu samīļot, biju tik ļoti noilgojusies.
„Nenosmērēšu tavu balto jaciņu?” Aleks jautāja un norādīja uz manu apģērbu.
„Vienalga. Ja arī sasmērēsi, to taču varēs nomazgāt.” Atbildēju un viņš samīļoja mani vēl stiprāk. Tik patīkami bija skatīties uz viņu, just viņu sev blakus. Protams, ka varēja manīt, ka viņš ir apslimis – acis sarkanas un arī kakls ciet. Es visu laiku domāju par to kā viņam ir strādāt ārā ar temperatūru.
„Kā tu jūties?” gribēju zināt vai manam mīļotajam nav slikti.
„Tagad daudz daudz labāk.” Aleks smaidīja un ar roku noglāstīja manu vaigu. Mums nebija daudz laika, tāpēc nedaudz parunājāmies un viņš mani pavadīja līdz luksaforiem, kas atrodas pretī origo. Sķirties bija grūti, kā vienmēr, un tas prasīja daudz laika, bet nācās viņu palaist.
Stāvēju pie luksafora un pēkšņi atcerējos, ka aizmirsu savu maku praksē. Zināju, ka es to ieliku kādā spainī, lai nebūtu jātur rokā. Sapratu, ka nāksies aiziet uz skolu, un kad tuvojos origo, ieraudzīju Janu un vēl kādu citu no manām draudzenēm.
„Jana!” es saucu un tuvojos meitenēm.
„Čau!!” Jana iesaucās un samīļoja mani, sasveicinājos arī ar otru draudzeni.
„Ko tu te dari?” nebiju gaidījusi, ka satikšu viņu Rīgā.
„Braukšu uz Ikšķili pēc kāda laika.” Meitene paskaidroja. „Negribēju tev teikt, jo gribējās uztaisīt pārsteigumu.”
„Tev tas izdevās,” iesmējos,”un kad taisies braukt? 15:44?”
„Nē, nepaspēšu uz to, domāju ar nākamo braukt, jo mēs domājām aiziet virtuļus nopirkt. Es tev piezvanīšu, varbūt kopā brauksim?”
„Es tevi gaidīšu līdz četriem, ja nepaspēsi, tad brauc ar nākamo, gaidīšu tevi mājās, labi?” piedāvāju savu ideju.
„Labi.” Jana piekrita un samīļoja mani.
Devos uz skolu, lai atrastu savu maku. Iegāju prakses darbnīcā un atradu savu prakses vadītāju, lai viņš man palīdzētu atrast pazudušo lietu. Iegājām kādā no telpām, kurā bija salikti visi instrumenti. Un beidzot skolotājs atrada spaini, kurā bija ielikts mans maks. Biju priecīga, ka to atradu. Izgāju no skolas pagalma un pamanīju, ka man tuvojas Andrejs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal8/731720
