http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal5/731230
6. nodaļa
„Nu jā, pret Ievu man bija jūtas, es tev jau par viņu stāstīju un arī twitterī es par viņu rakstīju, bet es sapratu kāda atšķirība starp tevi un viņu. Viņai bija vienalga par mani. Pīpēju es vai dzeru. Bet tev gan nav. Es priecājos, ka tev nepatīk, ka es smēķēju, jo pašam man tas arī nepatīk. Es cenšos atmest. Un man patīk tas, ka tu satraucies par mani, tas ir ļoti patīkami. Ar tevi es esmu ļoti laimīgs, princesīt..” tā Aleks atbildēja uz manu ziņu, kurā es viņam izstāstīju visu, kas man bija prātā. Pateicu, ka šaubījos par viņa vārdiem, bet tagad esmu priecīga, jo zinu, ka arī viņam es esmu svarīga.
Laiks Jelgavā paskrien ļoti ātri, jo ar Janu visu laiku ir jautri un mēs superīgi pavadām laiku arī ar citiem mūsu draugiem, kas dzīvo Jelgavā. Diezgan ātri pagāja pēdējās vasaras dienas un bija laiks doties atpakaļ uz Ikšķili.
***
Ar Aleksu sarunājām, ka satiksimies šodien, uzreiz pēc oficiālās daļas skolā. Auditorijā man bija jābūt deviņos, bet bija jau desmit pāri deviņiem, bet es tikko ienācu koledžā. Izrādās, ka ar zābaciņiem uz papēža es staigāju vēl lēnāk. Atvēru koledžas durvis un izbrīnījos, jo vecās skolas sienas izskatījās ļoti labi, jo tās beidzot bija izremontētas un arī grīdu klāja jauns linolejs. Tagad vismaz var pateikt, ka tā ir celtniecības koledža. Vajadzīgā auditorija atradās ceturtajā stāvā, tāpēc tikt līdz tai arī prasīja laiku. Iegāju auditorijā un apsēdos pašā aizmugurē. Skolotāja jau stāvēja priekšā un stāstīja par to kāds būs šis gads. Pamanīju, ka mans kurss palika nedaudz mazāks, jo daži cilvēki aizgāja prom. Man likās, ka tas viss būs daudz ilgāk, tāpēc izbrīnījos, kad skolotāja, pēc desmit minūšu runāšanas, pateica, ka varam doties prom. Izgāju no auditorijas un uzreiz uzrakstīju Aleksam, ka jau esmu brīva, bet viņš tikai taisījās iziet no mājas, tāpēc zināju, ka centrā viņš būs tikai pēc kāda laiciņa. Biju aizrāvusies ar īsziņas lasīšanu, tāpēc nepamanīju kā pie manis pienāca Andrejs un sasveicinājās.
„Čau.” Es atbildēju, kad novērsos no sava telefona.
„Kā pagāja vasara?” viņš jautāja.
„Daudz kas notika, tāpēc ir grūti tā īsi pateikt kas īsti notika.” Atbildēju uz viņa jautājumu.
„Tad jau tev baigi interesanta vasara bija.” Andrejs secināja un viss. Tā arī beidzās mūsu saruna, tas bija nedaudz dīvaini, bet nu man nebija nekādas vēlmes turpināt ar viņu runāt. Ieskatījos telefonā un izlasīju īsziņu, kurā Aleks rakstīja, ka drīz būs centrā. Sapratu, ka man pietiks laika, lai aizietu uz Origo, ieietu Rimi un nopirktu sev ūdeni. Tā arī darīju.
Nopirkusi vajadzīgo, devos ārā no Origo, lai pie lielā pulksens satiktu Aleksu. Gāju viņam pretī un smaidīju, kad beidzot atrados viņa apskāvienos, mana sirds kļuva mierīga. Viņš pasniedza man rozi un šokolādi. Es biju ļoti izbrīnīta, jo nekad agrāk man neviens nebija dāvinājis puķes. Milka ar karameli. Es zināju, ka Aleks zin, ka mana mīļākā šokolāde ir milka ar lazdu riekstiem, tāpēc es paskatījos uz šokolādi un tad ieskatījos viņa acīs.
„Es zinu, ka tev garšo ar lazdu riekstiem, bet veikalā tādas nebija, tāpēc nopirku tādu.. Ceru, ka tev garšos.” Viņš mīļi uzsmaidīja. Es biju ļoti pateicīga, jo man nav svarīga dāvana, man ir svarīga uzmanība, un tas bija ļoti ļoti patīkami, ka viņš mani tā apsveica ar pirmo skolas dienu.
Viņš saņēma manu roku un veda Vecrīgas virzienā. Kad jau bijām pie Brīvības pieminekļa, sapratu kur viņš mani ved. Atkal uzkāpām Bastejkalnā, kas man ir ļoti īpaša vieta, kua tagad saistās ne tikai ar mammu, bet arī ar Aleksu. Viņš atstutējās pret mūri un aplika savas rokas ap manu vidukli. Ar savām rokām apķēru viņa plecus un skatījos viņa nereāli skaistajās acīs. Kopš pirmās reizes, kad viņš mani nobučoja, mēs vairs neesam to darījuši, jo es palūdzu viņam nesteigties, jo es gribu būt pārliecināta savās jūtās pret viņu. Aleks saprata un nemaz nemēģina mani nobučot.
Mēs stāvējām Bastejkalnā, es viņa apskāvienos un mēs vienkārši vērojām viens otru. Vēl viņš ik pa laikam mani pakaitināja ar smieklīgām frāzēm un arī es pievienojos viņam un jokojos pretī. Pa ceļam uz mūsu vietu pie Daugavas, mēs izstaigājām šaurās Vecrīgas ieliņas, ik pa laikam apstājoties kādā interesantā vietā. Mēs gājām garām kādam suvenīru veikaliņam, kurā skanēja mūzika, kad sadzirdējām to, abi apstājāmies. Vienu roku Aleks uzlika uz mana vidukļa, bet ar otru turēja manējo. Es uzliku savu brīvo roku uz viņa pleca un kustējos mūzikas ritmā. Garām ejošie tūristi mūs aplūkoja ar platu smaidu sejās, un arī es biju laimīga.
Atkal laiks pagāja ļoti ātri un jau bija jāatvadās.
„Es mīlu tevi. Kad es biju maziņš, es teicu mammai, ka mīlu viņu, un viņa man jautāja cik ļoti. Es atbildēju – līdz zvaigznēm un atpakaļ. Arī tevi es mīlu tikpat stipri.” Aleks atzinās, skatoties man acīs. Iekšā viss plīsa un sprāga aiz laimes, tas bija ļoti patīkami, ka viņš tā saka, bet es nevarēju atbildēt. Vārdi nenāca ārā, tāpēc vienkārši smaidīju.
Visu ceļu uz mājām smaidīju par to, ka šodiena bija tik burvīga un arī Aleksa īzsiņas, kuras viņš man rakstīja pēc tā, kad atvadījāmies, bija ļoti jaukas. Mājās ienācu aizsapņosies un visu laiku aplūkoju savu rozi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal7/731572
