http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal7/731572
8.nodaļa
No skolas līdz stacijai gāju kopā ar Andreju un mēs runājām par skolu, kā mums pagāja šodiena un tā. Sarunājām, ka kopā pavadīsim pusstundu, jo man jāsagaida Jana, bet viņam kaut kāds draugs. Iegājām rimi, nopirkām paēst un aizgājām kaut kur apsēsties. Runājāmies par dzīvi, pat dīvaini bija par tik nopietnām lietām runā ar Andreju. Jo agrāk mēs pārsvarā smējāmies vai arī viņš stāstīja par saviem piedzīvojumiem, un arī es parasti kaut ko smieklīgu runāju. Bet šoreiz mēs runājām par attiecībām, bērniem un nākotni. Tad, kad piedzims Andreja bērns, tad jau viņam būs ļoti grūti. Andrejs jautāja arī par Aleksu, jautāja par manām jūtām pret viņu un arī kādas Aleksam ir jūtas pret mani. Biju diezgan izbrīnīta, ka Andrejs teica, lai esmu uzmanīga un nekļūdos, darot lietas. Sapratu, ko viņš domāja. Andrejs negrib, lai man notiktu kā viņam.
„Nu zini.. Citreiz gadās tā, ka saka, ka mīl, bet īstenībā nemaz tā nav. Tāpēc skaties, lai tiešām tā ir kā viņš tev saka.” Andrejs mani brīdināja. Protams, ka es ieklausījos viņa vārdos, bet es zinu kāds ir Aleks. Es zinu, ka viņš mani mīl.
***
Nevarēju sagaidīt, kad beigsies stundas, jo biju sarunājusi ar Aleksu, ka kopā nopirksim viņa mazajam brālim dāvanu, jo viņam šodien dzimšanas diena, paliek trīs gadi. Un šī diena arī bija īpaša tāpēc, ka Aleksam beidzot ir brīvdiena, tas nozīmē, ka visu dienu mēs pavadīsim kopā. Diezgan ātri atradām foršu dāvanu sīkajam, un devāmies uz tējas namiņu. Aleks nopirka tēju, mēs devāmies augšā un ērti iekārtojāmies dīvānā. Sākumā runājāmies, stāstīju viņam par to kā man iet skolā un lielījos ar savām zināšanām, kuras ieguvu rasēšanā. Bet visu atlikušo laiku es gulēju viņa apskāvienos, vēroju viņu un vienkārši izbaudīju to, ka varu būt viņam blakus.
Es ik pa laikam vēroju viņa lūpas, gaidīju kad viņš mani nobučos. Pati, nezkāpēc nevarēju saņemties. Es pievēru acis un beidzot sajutu viņa lūpas uz savām. Tas bija tik patīkami. Beidzās buča un manā galvā bija tikai viena doma – tā gribas vēl, nu nobučo mani vēlreiz!!
„Par ko tu domā, mīļā?” Aleks iejautājās, tā samulsinot mani. Viņš parasti jautā par ko es domāju un man parasti ir vajadzīgs kāds mirklis, lai saprastu par ko es domāju, jo manā galvā vienmēr ir tik daudz domu, ka es nevaru konkrēti pateikt par ko es domāju.
„Es neteikšu.” Atbildēju tā, jo es sakautrējos un nespēju pateikt viņam to, ka es domāju par to, ka gribu, lai viņš mani nobučo vēlreiz.
„Nu mīļā..” viņš lūdzās, un ar savām actiņām uzlūkoja mani. Es vienkārši nespēju pretoties, tāpēc klusi izteicu savas domas pēc kurām sekoja skūpsts. Es dabūju to, ko gribēju. Un tas nebija vienīgais skūpsts šodien.
Kad jau sāka satumst mums nācās atstāt tējas namiņu un man vajadzēja steigties uz vilenu, kurā mani gaidīja Estere. Aleks mani pavadīja līdz peronam un es iekāpu vagonā pēdējā minūtē. Ar skatienu uzmeklēju savu dusmīgo draudzeni.
„Tu atkal biji ar viņu?” Estere uzreiz jautāja. Es pamāju ar galvu un viņa, kā vienmēr nopūtās un uztaisīja neapmierinātu ģīmi.
„Nu kas ir?” Es nevarēju saprast kāpēc viņai nepatīk Aleks, viņa pat viņu nav redzējusi. Nevar nepatikt cilvēks, zinot tikai vārdu un uzvārdu.
„Es tev jau teicu, ka man vairāk patīk Andrejs.” Meitene noteica.
„Andrejs?” es iesmējos. „Viņa meitene ir stāvoklī, Ester. Tas, ka man viņš patika, tā bija liela kļūda, un tagad man viņš vairs nepatīk. Es esmu laimīga ar Aleksu, skaidrs?” centos Esteri pārliecināt, bet viņas sejas izteiksme nemainījās.
Ieliku ausīs austiņas, visu atlikušo ceļu skatījos pa logu un klusēju. Noskaņojums bija sabojāts, pat asaru kamols bija savācies kaklā. Kad piebraucām pie Ikšķiles, es ātri izkāpu no vilciena, neatvadoties no Esteres.
No vilciena līdz mājām nokļuvu ļoti ātrā laikā tāpēc, ka biju dusmīga. Iegāju mājā un uzreiz pamanīju koferus. Ahh.. Tā tik vēl trūka. Nopūtos un apsēdos un soliņa. Novilku nost kurpes un mēteli. Saņēmos un devos uz viesistabu, kurā valdīja jautra atmosfēra.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal9/731886
