http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal19/733297
20.nodaļa
Tētis pamanīja manu izbrīnīto sejas izteiksmi, tāpēc nemaz negaidīja jautājumu, kuru gribēju uzdot.
"Man Estere pastāstīja." viņš paskaidroja," Viņa bija ļoti sabēdājusies un teica, ka jūs vairs itkā nedraudzējoties un tas viss ir kaut kāda Aleksa dēļ.."
"Viņa tev tā pateica." es sarkastiski noteicu, "daļēji viņai ir taisnība. Ja viņa nebūtu teikusi sliktas lietas par Aleksu, bet gan būtu priecājusies par mani, tad mūsu attiecības nesabojātos."
"Pastāstīsi man kas tas par Aleksu?" tētis iesmējās un arī es pasmaidīju.
"Viņš bija mans puisis pirms nedaaudz vairāk kā mēneša.." iesāku stāstīt un paliku nopietna, jo katru reizi, kad atceros Aleksu, man paliek skumji. "Iepazināmies vasaras beigās. Bija tik interesanti viņu iepazīt un ar katru dienu viņš man iepatikās vairāk un vairāk. Un tad, kad mēs bijām kopā, tas bija pats labākais laiks manā dzīvē."
"Un kāpēc tad jūs izsķīrāties?" tētis nesaprata. Es pagriezos pret logu un jutu kā manās acīs sāka krāties asaras.
"Es nespēju dzīvot tālāk pēc Kristapa nāves un man ļoti negribējās sāpināt Aleksu ar savu vienaldzību, tāpēc es viņu palaidu.." es paskaidroju un sajutu tēta roku uz sava pleca.
"Tu gribēji rīkoties pareizi.. Bet vai tas bija pareizi, kā tev šķiet?"
"Attiecībā pret Aleksu - pareizi, bet tas, ka man no tā labāk palika, es nevaru tā pateikt.. Man palika sliktāk. Pirmās dienas vispār bija briesmīgas. Tu noteikti redzēji kā es izskatījos. Un tici man, dzīvot vispār negribējās. Bet es izlēmu, ka tad jau labāk, lai sāp man, nekā Aleksam." es nezināju ko jūt Aleks šobrīd, jo jau mēnesi mēs neesam kontaktējušies. Varbūt viņš jau mani aizmirsa, dzīvo laimīgs un sauc citu meiteni par savu mīļoto. Varbūt.. Citreiz man tik ļoti gribējās, lai viņš atnāktu pie manis uz skolu. Kad beidzās stundas, es līdz pirmajam stāvam lūdzos, lai viņš sēdētu lejā, bet kad es nonāku lejā, nopūšos un nopriecājos, ka viņš tomēr nav atnācis, jo tad man nebūs atkal viņam jāsaka, ka mēs nevaram būt kopā.
Mašīnas motors apstājās un es pamanīju, ka mēs jau esam pie Roberta mājas. Iegāju iekšā un sasveicinājos ar mājas īpašnieku - tēta labāko draugu.
"Čau!" Roberts iesaucās, kad nāca lejā pa kāpnēm.
"Čau." es pasmaidīju un samīļoju draugu.
"Viss kārtībā?" viņš klusi iejautājās, uzlika roku man uz pleciem un veda uz viesistabu. Es pamāju ar galvu un sekoju draugam. Iesēdos kādā ko dīvāniem, kas atradās tieši pretī milzīgajam kamīnam, kurā bija iekurta uguns. Telpā ienāca Roberta mamma un sasveicinājās ar manu tēti, uzspiežot vieglu buču viņam uz vaiga.
"Sveika, Diānīt." sieviete pienāca pie manis, mīļi uzsmaidīja un samīļoja mani. Redzēju arī līdzjūtību viņas acīs. Tās itkā teica - man ļoti žēl, ka Kristapa vairs nav. Es zināju, ka arī viņai nebija viegli pārdzīvot mana brālēna nāvi, jo Kristaps viņai bija kā dēls. Kaut arī viņam pašam bija mamma, bet kaut kas tomēr trūka tajās attiecībās, viņi bieži strīdējās un Kristaps bieži gāja prom no mājām. Viņš varēja ļoti viegli aizsvilties un tāda pati bija viņa mamma - kliedza, ārdījās, bet ļoti stipri viņu mīlēja. Tāpat arī mans brālēns - viņš dusmojās, cirta ciet durvis, kliedza, ka ienīst, bet tomēr viņš nevienu citu tik ļoti nemīlēja cik savu mammu.
"Kādu tēju dzersi?" Robis iejautājās.
"Melnu." es noteicu un viņš aizgāja uz virtuvi, lai uztaisītu man tēju. Es piecēlos kājās un devos aplūkot gleznas, kuras te agrāk nebija. Aplūkoju dažas un apstājos pie vienas, kas man ļoti atgādināja vienu gleznu, kuru redzēju Jāņa Purcena gleznu izstādē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Toreiz biju kopā ar Aleksu un mēs ļoti smējāmies par to gleznu. Jo tā tiešām bija smieklīga - vienkāršs zils fons un stūrī maziņš cilvēciņš, kurš sēž pie galda, uz kura ir šķīvis un glāze. Nedaudz iesmējos.
"Paēdis padzēris." klusi atcerējos gleznas nosaukumu un manā kabatā ievibrējās telefons, kas liecināja, ka ir atnākusi īsziņa.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal21/733510
