http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal18/733146
19.nodaļa
***
Meiteņu vakars pie Janas sanāca diezgan jauks. Kad es biju izraudājusies, mēs sākām runāt par puišiem. Stāstījām par dažādiem jaukiem brīžiem, kas mums bija dzīvē, saistībā ar puišiem. Bija interesanti paklausīties kā citi puiši izrādīja savas jūtas manām draudzenēm. Sapratu, ka Aleks to darīja vislabāk. Viņš ne tikai mani sauca par princesi, bet arī lika tā justies.
Sēdēju pie latviešu valodas kabineta un skatījos Aleksa bildes telefonā. Noskanēja zvans un es piecēlos kājās, lai dotos klasē. Pamanīju Andreju un sasveicinājos ar viņu. Kad iegājām kabinetā, es piegāju pie sava galda, noliku somu un tikai tad devos pakarināt savu jaku. Andrejs jau stāvēja pie pakaramajiem un aizsprostoja ceļu. Ieskatījos viņa acīs un pamanīju smīnu uz viņa lūpām.
"Palaidīsi, lūdzu?" pasmaidīju un centos tikt viņam garām.
"Nu.." viņš noteica, bet tomēr pabīdījās, tā atbrīvojot man ceļu.
"Paldies." noteicu un centos piekļūt pie pakaramajiem, bet izrādījās, ka viņš atbrīvoja pavisam nelielu laukumu, tāpēc sanāca būt viņam ļoti tuvu. Viņš aizgāja, bet es vēl paliku piekārtoties. Viņa galds atradās ļoti tuvu manam, itkā blakus, bet nedaudz uz aizmuguri. Kad gāju uz savu vietu, pamanīju viņa skatienu un pasmaidīju. Viņš uzlika rokas uz galda un atstutēja zodu uz tām. Un ar smaidu sejā vēroja mani.
"Kāpēc tu tā skaties?" es nedaudz apjuku, kad pagriezos, lai izņemtu no somas vajadzīgās mantas.
"Nedrīkst?" Andrejs turpināja skatīties. Es paraustīju plecus un pagriezos pret tāfeli. Atcerējos, ka Aleks arī tā skatījās, tikai tas man patika un es viņam vienmēr ļautu tā darīt, bet tas, ka to darīja Andrejs, likās pretīgi. Centos par to nedomāt, tāpēc atvēru kladi un pievērsos skolotājai. Viņa atkal runāja par to, ka drīz jānodod kārtējais pārspriedums, kuru es jau sen uzrakstīju. Man patīk rakstīt pārspriedumus, jo tad es varu izpausties.
"Andrej! Apsēdies citur!" dzirdēju skolotājas balsi, kas uzrunāja manu kursabiedru. Viņš tēloja, ka nesaprot kāpēc viņa tā lika darīt, bet tomēr paklausīgi apsēdās norādītajā vietā. Skolotāja bija pagriezusi galdu pret klasi un nolika to pašā priekšā. Lieliski. Tagad viņš sēž man gandrīz pretī, skatās un smaida. Atkal pievērsos savai kladei un pildīju uzdoto uzdevumu.
Kad noskanēja zvans no otrās stundas, ātri paņēmu savu jaku un devos uz matemātikas kabinetu. Kad apsēdos uz viena no krēsliem, kas atradās gaitenī, pamanīju, ka man zvana tētis.
"Čau." sasveicinājos.
"Tu vari tagad tikt prom no skolas?" viņš jautāja.
"Nu.. Kaut kas steidzams?" nesapratu kāpēc viņš man vispār piezvanīja, jo viņš man zvana ļoti reti.
"Es esmu netālu no tavas skolas un domāju, ka varu paņemt tevi uz Ikšķili, aizbrauktu kopā pie Roberta.." pasmaidīju, jo sapratu, ka tētis grib pabūt ar mani un arī apciemot mana drauga tēvu.
"Labi, es jau nāku ārā." piekritu tēva piedāvājumam un piecēlos kājās, lai ietu.
"Tu atkal jau prom? daudzi kursabiedri jautāja. Es tikai pamāju ar galvu, kaut arī tālāk sekoja jautājums: "Kāpēc tik agri?" Izgāju ārā no skolas un iekāpu tēva melnajā mersī.
"Čau." sasveicinājos un uzspiedu buču tētim uz vaiga.
"Čau, meitiņ. Kā iet?" viņš iejautājās un uzsāka braucienu.
"Labi." atbildēju unj pasmaidīju, parasti es centos smaidīt viņa klātbūtnē, jo es zināju, ka viņš ļoti satraucas par mani un viņa veselībai tas nenāk par labu. Kad mēs jau tuvojāmies Ikšķilei tēvs atkal pievērsās man.
"Es zinu, ka tev ir grūti bez Kristapa, bet nevajadzēja pamest savu puisi tā dēļ.." Biju izbrīnīta, ka mans tēvs kaut ko zin par Aleksu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal20/733382
