http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un-atpakal20/733382
21.nodaļa
Man vajadzēja ļoti saņemties, lai nesāktu raudāt pēc tā, kad izlasīju pāris īzsiņas, kuras bija tikko pienākušas. Man rakstīja Aleks. Viņš rakstīja, ka viņam ir ļoti slikti bez manis. Ka dienas velkas šausmīgi lēni un viņš ilgojas pēc manis. To lasīt bija patīkami un sāpīgi vienlaicīgi.
"Es nevaru bez tevis, mazā.." viņš rakstīja.
"Vari gan." es atbildēju, jo zināju, ka drīz viņš pats sapratīs, ka viņš var bez manis.
"Nesaki tā. Es nevaru. Tu domā, ka ja es atrodos šeit, tas nozīmē, ka es par tevi nedomāju? Es domāju par tevi visu laiku."
Palūdzu, lai viņš man vairs neraksta.
"Tu nāksi?" Roberts uzrunāja mani un norādīja uz kāpnēm.
"Jau nāku." es noteicu un sekoju draugam. Mēs iegājām viņa istabā un Roberts nolika paplāti ar tēju un gardumiem uz galda, kas atradās netālu no krēslu uz kura es parasti sēdēju.
"Stāsti kāpēc tev sarkanas acis." pusis pasniedza man tējas krūzi.
"Aleks uzrakstīja.."
"Ā. Nu tad skaidrs. Ja negribi, vari nestāstīt vairāk, tagad es vismaz zinu, ka tu nepīpē marihuānu." Roberts lika man iesmieties. Viņš pareizi saprata, es tiešām vairs negribu par to runāt. "Bet ja tev sagribēsies parunāt.. Tu zini, ka man tu droši vari visu izstāstīt." es pateicīgi uzlūkoju draugu.
"Un kā tev iet bez Esteres?" gribēju zināt.
"Labi." viņš noteica un pasmaidīja, bet tad palika nopietns, "man pietrūkst vecā Estere, kas mīlēja ne tikai mani, bet arī Kristapu un tevi. Viņa bija pati labākā meitene, Diān.. Ar viņu es biju laimīgs paīstam. Es nesaprotu kas notika, viņa vienkārši izmainījās.." es piekritu Robertam, jo arī es vairs nepazinu savu draudzeni.
***
Es sēdēju stacijā un palūkojos pulkstenī. Sapratu, ka nokavēju kārtējo vilcienu. Izgāju no ēkas un centos uzmeklēt peronu, pie kura būtu jāpienāk manam vilcienam. Bet apkārt valdīja burzma, kurā es nespēju neko saredzēt. Redzēju, ka brauc viens vilciens, tad otrs un arī trešais kaut kur parādījās. Un pēkšņi man blakus atradās Andrejs. Mēs taisījāmies kopā braukt uz Rīgu. Piegājām pie vilciena, kas tikko pienāca un no tā iznāca mana māsīca. Sasveicinājāmies un viņa paskatījās uz Andreju, bet neko neteica. Sajutu, ka Andrejs paņem manu roku un maigi saspiež to, bet mana māsīca to neredzēja. Tas, ka viņš tā dara, likās pašsaprotami un pat patīkami. Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju.
Pamodos no sapņa un man palika pretīgi. Kāpēc Andrejs? Es tik ļoti gribētu kaut sapnī redzēt Aleksu, bet nē, visi mani sapņi ir tikai par Andreju.
Izlīdu no gultas un devos gatavoties skolai. Sākas kārtējā diena, kuru man jānodzīvo. Aizbraucu uz skolu un sapratu, ka man ir pavisam maz laika, lai sāktu taisīt ZPD, kuru man uzdeva pirms kāda laika. Pašai vajadzēja izvēlēties tēmu, ko šobrīd nožēloju. Likās viegla - būvniecības instrumenti un tehnika, to evolūcija. Bet tad, kad es sāku meklēt informāciju, izrādījās, ka latviešu valodā īsti nekā nav. Un beidzot noderēja manas krievu valodas zināšanas. Es atradu informāciju krievu valodā un tulkoju to.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Lidz-talakajai-zvaigznei-un/733663
