Laikam laiks mainīties #32

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-2/698705

Heh, ceru, ka tomēr kādam patīk...

Bijām jau pie mājas. Iegājām dzīvoklī, un es taisnā ceļā devos uz savu istabu.

Aizcirtu durvis un ielēcu gultā, sāku bimbāt.

Sapratu, ka asras neko nelīdzēs, ieslēdzu fonā mūziku, šoreiz klusi, jo negribēju sadirsties vēl ar mammu.

Mamma ienāca manā istabā. Iesēdās manā gultā.

M-Mums ir jāparunā.

A-Un es laikam zinu, ar ko tas beigsies. /nopūtu./

M-Tev būs jāpavada atlikusī vasara pie tēva. Pēc trim dienām, brauksi! Un nekādu iebildumu. Vari jau krāmēt mantas. Un zini? Es tiešām ceru, ka tev galvā viss nostāsies īstajās vietās.

A-Ahh, njam..

Mamma pasmaidīja, iedeva buču un izgāja.

Es nezinu, kad pēdējo reizi bija tik mierīga saruna. Varbūt visi šie strīdi bija dēļ manis?

A-Man jākrāmē mantas! /noteicu./

Izvilku koferus un sametu tur savas lupatas.

Lai gan tēvs dzīvo nieka 100 km attālumā – Rīgā, tāda sajūta, ka būšu uz cita kontinenta, tālu, tālu no mammas.

Zinu, neesmu paraugbērns, bet kāpēc mammai bija jāsoda mani tā? Dzīvot pie tēva? Visu vasaru? Vēl ar māsu? Nedod dievs vēl vienā istabā!!

Bija jau pavisam vēls. Bija doma iet gulēt, bet miegs nenāca, piegāju pie pc un sarakstījos ar labāko draugu.

Z-Nu, tu aizgāji ar lielu ,,BUMS,,. Vairs nebūsiet draudzenes?

A-Nē, neparko, viņa ir maita un paliks maita. Man dēļ viņas visa vasara jāpavada pie tēva. RIEBJAS!! L

Z-Izbeidz. NOPIETNI? o_0

A-Jā, labi, tā ir Rīga, bet par kādu cenu?

Z-Bet viņš tak biezais. Izsūc..

A-Domā?

Z-Nu ja, lai vismaz kāds labums. ;D

A-Jā, Zein.. Tev taisnība.. ;D Bet es tagad iešu gulēt, atā! J

Z-Atā.. J

Iegāju vannasistabā un gribēju notīrīt kosmētiku.

A-OMG! /noteicu./

A-Vēl šausmīgāk es nevarēju izskatīties? /smejos./

Notīrīju acis, seju, tad vēl izdomāju ieet dušā. Izgāju tīra un svaiga, beidzot varēju iet gulēt, kaut jau bija četri no rīta.

Aizmigu.

2.jūnijs.

Mamma no rīta piecēlās agrāk par mani un ielāčoja manā istabā.

M-Labrīt. Ooo, jau redzu esi sakrāmējusi mantas.

Es izlīdu no gultas. Iesēdos dīvānā, līdzi paņemdama segu.

A-La-a-abrīt. /žāvādamies noteicu./

A-Jā-aa, esmu kaut ko salikusi, bet ne visu.. /nopūtu./

A-Tu takš mani vedīsi, vaine? /bailīgi ievaicājos.

M-Nē, nē, tev pakaļ atbrauks tēvs.

A-Spermas donors!! /nobļāvu./

M-Ko? /iesaucās./

A-Neko, neko...

4.jūnijs.

Vakar sakrāmēju visas mantas, pēc kādām piecām minūtēm tas te būs klāt.

Es ar Zeinu rarunāju, ka viņš nevienam neko neteiks, pirms es neaizbraukšu. Negribēju nevienu redzēt.

Un tas tizlenis bija klāt.

Viņš ienāca mājā.

Es ar viņu nesasveicinājos, tikai atvadījos no mammas un sīča.

Iekāpu mašīnā. Bijām tikai mēs divi. Ja viņš runās, tad es vienkārši izlēkšu no mašīnas.

T-Nu, tā arī nerunāsi? Sofija tevi jau gaida.

Jā, protams, ka gaida, ko vēl viņš izdomās? To ka viņš ir gudrs?

T-Tev būs ar mani jāatrod kopīga valoda. /skatās uz mani, bet man uz viņu paskatīties kaut kā negribās./

T-Saprati? Un kāpēc bojā matus? Labi melni, bet vēl zini? Un tie pīrsingi, varbūt vēl pakaļā uztaisi?

A-Zini, gribēšu un uztaisīšu, tev neprasīšu. /uzbļāvu viņam virsū./

A-Vari pārtraukt savu bezjēdzīgo monologu? Tas krīt uz nerviem. /skarbi noteicu./