http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-3/699474
Nu, ja patīk, uzraktiet kko komentāros, tas uzlabogarīgo, un ir man vēlme ātrāk ielikt jums jaunu daļu :))
Piebraucām pie mājas. Nē, tā nav māja, bet gan pils. Un pagalms, nē tas nav pagalms, bet gan kaut kāds paradīzes dārzs.
A-Un kas tur? A, nu jā, Sofija. Viss, bēgu!! Negribu te atrasties. Un ja kāds dzirdētu manas domas..
S-Amēlij! /smaidīgi iesaucas un pieskrein man klāt, samīļo./
A-Atlaid!! /nocirtu./
S-Labi, labi.. Nevajaga jau stresot.
T-Nu vismaz viņa nekliedz. /pasmejās./
S-Kā to saprast?
T-Viņa uz manis sakliedza.
S-Nopietni? /smejās./
A-Un es dodos mājās..
S-Nē, nē. Dosimies uz kafeinīcu. Atā tēt.
Tas jau nekas, ka vēl mantas nebiju nolikusi un nezinu, kur gulēšu, bet jau dodos uz kafeinīcu.
S-Tev patiks. Tur ir tik daudz izskatīgu čaļu, gan jau tu sev ar kādu atradīsi.
A-Es nemeklēju nevienu. Man nevajaga!! /atcirtu./
S-Izbeidz, es tak zinu, ka gribi, neliedzies. /smaidīdama līda sejā./
A-Varbūt beigsi? Man tas riebjas.!!
S-Agrāk tu biji jautrāka.
A-Agrāk tu nebiji tik kaitinoša. /atcirtu./
A-LOSE. /nočukstēju./
S-Tu kaut ko teici?
A-Nē, izmazgā ausis..
S-Ev, nu izbeidz. Ko es tev tādu izdarīju? Ko tev visi ir nodarījuši?
A-Ai, izbeidz, netēlo eņģeli ar nolauztiem spārniem, ja? Es cilvēkos redzu tikai melno un balto. Saprati?
S-Jā, jā, bet es zinu, ka kaut kas pēc manas aizbraukšanas ir noticis, es kā māsa to jūtu.
A-Man ir pilnīgi vienalga.
S-Tā tu tagad saki, bet es zinu, ka drīz vien tu man visu izstāstīsi. /pasmaida./
A-Ceri vien.. /noskaldu./
Bijām jau pie kafeinīcas. Liela.
S-Tā, ejam iekšā, es zinu labāko galdiņu. Nu ejam!
Un tikai tagad es sapratu, ka mana māsa ir caca, varbūt ne izteikta, bet ļoti līdzīga. Atliek tik ieraudzīt viņas istabu, un viss taps skaidrs.
S-Ko domā? Galdiņš patīk?
A-Ai, domāju un viss... Jā, galdiņš normāls..
S-Te strādā mans puisis. Tāds jaukumiņš.
A-Āaa, nu skaidris. /pasmaidīju./
S-Ooo, nu beidzot smaids..
Es sāku smieties pilnā balsī un uz mani atskatījās teju visi, kas atradās kafeinīcā. Nosarku un nokaunējos. Visi gan jau padomāja, ka esmu lose. Ahh, es i es.
S-Nedari tā. Tā nevajaga. /pasmaida./
A-Piedod. Vienkārši tas bija smieklīgi.
S-Nu, par kādiem nopelniem nonāci te?
A-Nu, sadirsos ar draudzeni tusiņā un nu lūk esmu te.
S-Un kāpēc tev viss riebjas?
A-Nav īstā vieta šai sarunai. /pasmaidīju, nu, kā mācēju./
Oficiants pienāca pie mūsu galdiņa.
O-Ko pasūtīsiet?
S-Spagetī ar sieru un saldējuma koktēli, un tu?
A-Man to pašu. /pasmaidu./
Es tiešām šodien smaidu? Es smaidu!! Varbūt māsas klātbūtne mani maninīs?
S-Nu , ko atkal domā? /smaida./
A-Ai, tāpat, aizdomājos. Vienkārši tu esi vienīgais cilvēks, kurš pa tiešām lika man pasmaidīt, un vēl smieties? Tas nav raksturīgi man..
S-Nu, nekas. Tas laikam labi.. Ja?
A-Nu, gan jau..
Oficiants pasniedza koktēļus un pēc tam spagetī.
Mēs paēdām un devāmies uz mājpusi.
Visu laiku pļāpājām. Un vai mēs tiešām satuvinamies?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Laikam-laiks-mainities-5/699510
