7.
Septiņi mēneši pēc šī notikuma.
"Es neesmu jūsu marionete," aukstasinīgi, bet skaļi atteicu bosam, "Es neesmu arī robots, kam neko nevajag. Šī nav dzīve, kuru es vēlos. Šis ir tieši pretējais."
"Ir kaut kas jāupurē, lai iegūtu ko vairāk... Es tev jau teicu..."
"Ka kad izpildīsi misiju, dosim tev brīvību," pārtraucu bosu, "Vai jūs tiešām domājat, ka esmu tik naiva? Ja es izpildīšu, jūs mani nelaidīsiet prom. Es būšu jums izdevīga. Ja neizpildīšu, es tikšu turēta šeit tik ilgi, kamēr izpildīšu. Man nav izvēles. Man nav nekā. Man nebūs nekā. Es būšu tikai instruments. Vai tad jūs vēlētos visu dzīvi būt kaut kura rotaļlieta? Manta, kuru izmantos tad, kad citas neder?"
"Mēs visi esam kaut kura rotaļlieta. Mums nav izvēles. Mēs esam pakļauti sistēmai un nekas to nemainīs," boss runāja mierīgi, taču es sajutu viņa balsī kaut ko jocīgu. Nožēlu.
"Es labāk būtu nīdusi tai ciematā, nekā šeit..." katrs mans teiktais vārds izpauda naidu pret visu šo iestādi.
Es gribēju kliegt pilnā balsī, bet biju pārāk savaldīgs cilvēks. Es pārāk daudz sevi kontrolēju. Taču tikai miers un auksts prāts palīdzēs izdzīvot.
"Ej prom," boss pavēlēja, bet es paliku stāvam, "Ej, vai pati nožēlosi..."
"Jūs tiešām domājat, ka es aiziešu?" uzmetu naida pilnu skatienu uz bosu, es pat sajutu, kā viņš iekšēji notrīsēja no mana emociju pilnā skatiena, "Ne šoreiz... Es vienmēr padevos, bet ne tagad. Es gribu brīvību. Jau septiņus mēnešus nīdu šai nolādētajā bunkerī. Es gribu ārā."
"Kas tev te nepatīk?" pēkšņi boss nomainīja tēmu.
"Vai tiešām? Vai tiešām nezināt? Tēlojat muļķi vai gribat dzirdēt manu versiju?"
"Klausos," boss jocīgi pasmaidīja, bet es tam nepievērsu uzmanību.
"Ok." es dziļi ieelpoju, lai savaldītos, "Sāksim ar to, ka es septiņus mēnešus bez nevienas atpūtas dienas strādāju. Katru nolādēto dienu man liek sportot vismaz piecas stundas. Astoņas stundas katru dienu pavadu pie grāmatām. "Tev jāapgūst gan vidusskolas viela, gan mūsu aģentiem obligātās zināšanas." katrs agents to teica. Katrs. Kopumā par dienu man ir tikai viena stunda, lai paēst un pat tur mani neliek mierā"
Boss, iesēdies savā krēslā, ar jocīgu skatienu pētīja mani. Vienmēr es varēju saprast, ko viņš nodomā, bet ne šoreiz. Un kārtējo reizi es mugurā sajutu Alberta nosodošo skatienu. Viņš joprojām nespēj samierināties ar to, ka boss man ļauj izteikt visas savas domas par viņu sejā.
"Ja manā ciematā visi mani ignorēja, tad te viņiem patīk kaut kas cits. Jūs kādreiz teicāt, ka visi aģenti ir profesonāļi. Tīrākās muļķības. Ja kādam augstāka līmeņa aģentam pasaku kaut ko pretī vai pat tikai pielaboju - šoks. Bet jūsu jaunie aģenti... Es nezināju, ka visi jūsu aģenti bez iemesla drīkst iekaustīt cilvēkus."
"Un ko lai es izdaru?" boss tikai paskatījās ar savu ikdienas vēsumu.
"Dotu beidzot man brīvību, kā ar to?" sarkastiski atbildēju.
"Hmmm... Ej prom, vai arī..." boss apklusa un ar viltīgu sejas izteiksmi paskatījās uz mani. Es zinu, ko tagad tas nozīmē, "M.I.A.S. 113. Šoks."
Un kārtējā elektriskā strāva izgāja cauri manam ķermenim. Negribot es pakritu uz viena ceļa, bet pēc mirkļa piecēlos un ar paceltu galvu skatījos uz bosu. Boss nemaz nebija gaidījis, ka es vispār spēšu piecelties.
"Es..." centos runāt, bet tas padevās neticami grūti, "Es gri... Gribu brīvību."
Boss vēl mirkli neticīgi skatījās uz mani un pārtrauca M.I.A.S. darbību. Un es uzelpoju. Lai gan es gribēju tagad pret kaut ko atspiesties un ļaut ķermenim atpūsties, es turējos.
Šis laiks, ko es pavadīju šeit... Visu mainīja. Es vairs neesmu vecā Lūcija. Es kļuvu stiprāka, daudz stiprāka. Pirms pāris mēnešiem es nespēju pat vienreiz saliekt rokas, bet tagad es to daru simtiem reižu bez atpūtas. Es varu skriet vairākas stundas bez apstājas. Nekad nebiju tik ilgi spējusi aizturēt elpu kā tagad.
"Nedomāju, ka esi tik stipra..." boss beidzot ierunājās, "Visas tavas iepriekšējās runas bija tīrākas muļķības, vai ne?"
"Pareizi," beidzot atzinos, "Tā arī neizdevās iesēt žēlēstības sēkliņu jūsu sirdī."
Lai gan visu, ko es teicu, bija taisnība, man tas neko nenozīmē. Morāli es vienmēr biju stipra, tāpēc tas ir tikai nieks.
"Tu gribi tikai cieņu pret tevi," boss runāja, "Tu gribi, lai pret tevi izturās līdzvērtīgi."
"Ja godīgi, man tas ir pie vienas vieta," nedaudz ļauni iesmējos, "Es gribu brīvību."
"To tu gan negribi..." boss jocīgi pasmīnēja.
Viņš piecēlās un piegāja pie plaukta. Pēc brīža viņš atgriezās ar mapi.
"Te ir viss, pēc kā tu tik tiešām alksti," boss pameta man mani un pats apsēdās atpakaļ savā vietā.
Ar nedaudz apjukušu skatienu paņēmu mapi. Alberts pienāca tuvāk un pēc viņa sejas izskata varēju saprast, ka notika kaut kas neticams.
"Nevar būt..." Alberts ierunājas un apklust.
Iepriekšējā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-00110/661244
Nākošā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-01000/662122
