8.
"Kas tas?" neveltot mapei acu skatienu, jautāju bosam.
"Brīvības cena," viņš vienkārši atbildēja, neieejot detaļās.
Es pārgāju pāri mapei ar roku. Vai tiešām viņš man dāvās brīvību? Vai tā būs tikai ilūzija? Cerībiņa, kas liks man pūlēties, būt labākai un vairs necensties aizbēgt.
Varbūt tā viņš centīsies savaldīt mani. Pēdējo mēnešu laikā es nogalināju vēl 12 sargus un 9 ievainoju. Taču manu izbēgšanu vienmēr pārtrauca nolādētais teikums. M.I.A.S. 113. Šoks. Katru reizi es kļuvu bezpalīdzīga, šī bija pirmā reize, kad noturējos.
"Kāpēc jums to darīt?" mans skatiens atgriezās pie bosa, "Kāpēc tikai tagad sakat, kamdēļ mani tieši vajag? Kāpēc?"
"Tu nebiji gatava," boss mierīgi atbildēja, "Tu vēl biji zaļa. Tu biji kā roze, kura vēl nav uzziedējusi, bet tagad... Tagad es beidzot redzu tavu spēku. Es visus šos mēnešus tevi vēroju. Tu esi savādāka."
"Tāpēc, ka manī ir gēns..." nedaudz aizkaitināta, beidzu bosa teikto.
"Ne tikai tāpēc. Tavs raksturs," boss piegāja pie manis tuvāk, "Tu esi neatkarīga, ar savu prātu. Neviens nespēj tevi savaldīt. Tu ātri mācies un zibens ātrumā reaģē uz negaidītām situācijām. Visus treniņus tu esi pagājusi spīdoši."
"Spīdoši?" sarkastiski ierunājos.
"Viens no labākajiem rezultātiem," boss piegāja vēl tuvāk pie manis, apliekot rokas man ar vidukli, un sāka klusām runāt, likdams man vēl uzmanīgāk ieklausīties viņa teiktajā, "Tu zini savu cenu. Tavs skaistums. Tas apbur ikvienu vīrieti. Tev tikai jāpasmaida un viņi tev gulēs pie kājām."
"Bet tava asā mēlē ir tava vājība," atkārtoju kādreiz bosa teikto pret mani.
Bet viņš tikai uzsmaidīja un pievilka mani sev vēl tuvāk klāt. Es apķēru bosa rokas.
"Man tev ir piedāvājums," viņš viltīgi uzsmaidīja.
"Klausos," ar tik pat viltīgu smaidu atbildēju.
"Pēc nedēļas tev nāksies nodod galveno eksāmenu. Tev un citiem studentiem tiks doda reāla misija. Ja viss pāries gludi, tev dāvāšu varenību."
"Varenību?" ieinteresēti iejautājos, uzlikdama savu galvu un bosa pleca.
"Tev būs iespēja tik galā ar nevēlāmiem cilvēkiem," viņš tik tiko dzirdami iečukstējā.
Es pagriezu galvu. Alberts ieinteresēti pētīja notiekošo. Viņš centās saklausīt mūsu sarunu, bet tēloja garlaikoto.
Es ieskatījos bosa koši zaļajās acīs.
"Lai jau notiek..." garlaikoti atbildēju.
Es zināju, ka tā ir tikai bosa mazā spēlīte. Tā viņš darīja ar katru. Es dzirdēju neskaitāmas meitenes jūsmojam par viņu. Dažas pat izpļāpājās, ko viņi darīja gultā. Bet es šim nepakļāvos. Manis pēc viņš var kaut kai zvaigznes no debesīm noņemt, bet man būs vienalga. Viņš mani neinteresē un neinteresēs arī nākotnē. Bet bosam ir galvenā loma manā izrādē. Ja es pareizi spēlēšu tālāk, tad es iegūšu saldo brīvību.
"Izlasi šo un tu pati varēsi izvēlēties," boss padeva man mapi.
"Laiks beidzās," Alberts negaidīti ierunājās.
"Kāds laiks?" ar nedaudz apjukušu sejas izteiksmi vērsos pie bosa.
"Tikšanās," viņš jocīgi uzsmaidīja un atlaida, "Ejiet! Tev jābūt gatavai eksāmenam."
"Bet..." gribēju iebilst, taču veltīgi. Es pat vairs necentos. tāpat jēgas nebija.
"Ejam?" Alberts paskatījās uz mani.
"Ejam..." aizkaitināti atbildēju un devos caur durvīm ārā.
Joprojām nezinu Alberta īsto vārdu, tāpēc arī viņu nekādi nesaucu. Ja vajag, tad skan "Ei, tu!" vai kaut kas tamlīdzīgs. Dažreiz, ka gribu viņu pakaitināt, izmantoju Albertu Jukumšmurtu. Viņš tad klūst nikns, kas liek man iekšēji iesmieties.
"Tu esi viena veiksmīga maita..." ejot pa gaiteni, Jukumšmurts ierunājās.
"Zinu..." nepievērsot viņam uzmanību, atbildēju, "Un tas ir mans talants. Kāds tavs? Līst bosam dirsā vai pieskatīt meitenes, lai neizpļāpājās par izklaidēm ar bosu? Vai arī visu apkārtējo kaitināšana?"
"Vai tiešām mēs nevaram vienreiz normāli parunāt? Jau pagāja tik ilgs laiks, kopš tā atgadījuma virszemē. Es neesmu arī vainīgs, ka tev ir īpašais gēns. Samierinies..." pirmo reizi dzirdu tādus vārdus no Alberta, "Varbūt varam beidzot salabt, a?"
"Salabt?" skatījos uz viņu ar nedaudz niknu skatienu, jo centos sevi savaldīt, "Atceries, ko pirms pāris mēnešiem teici? Tu neesi man vajadzīgs, es neesmu tev vajadzīga. Priekš kam mums vispār censties? Tinies pie saviem draudziņiem. Tev tur ir īstā vieta."
Mana balss bija pilnīgi mierīga, bet Alberts ar katru manu vārdu kļuva niknāks un niknāks. Nav brīnums, ka tālāk par bosa rokas sunīti nav izaudzis.
"Ej elle," viņš pēdējā mirklī savaldījās un nikni aizgāja.
"Es tur jau esmu," nopakaļ saucu.
Es gāju lēnām uz savu istabu. Cilvēki joprojām uz mani skatās kā uz savādo. Bet tas jau nav nekas jauns. Es gāju, nedomādama pilnīgi par neko. Kad pekšņi atskanēja sirēna.
Jau pēc mirkļa visi cilvēki sāka kaut kur skriet.
"Ātrāk! Ātrāk!" dzirdēju, kā sargi kliedz uz pārējiem.
Es tikai stāvēju un iesmējos.Beidzot! Laime... Tam vajag tik maz...
Iepriekšējā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-00111/661836
