6.
"Celies!" Jukumšmurts strikti ierunājās.
"Tu krāc..." miegaini atbildēju, nolaisdama kājas lejup.
Alberts uzmeta man jocīgu skatienu. Taču jau pēc mirkļa attapās.
"Brokastis septiņos. Tev piecpadsmit minūtes. Es tevi gaidīšu ārpusē," Jukumšmurts nopētīja mani vēlreiz un devās laukā no istabas.
Es pārmetu skatienu pāri telpai. Nekad nebūtu domājusi, ka skumšu pēc sava ciema istabiņas. Esmu šeit tikai dienu, cerams, ka tikai dienu, bet jau skumstu pēc nakts. Man gribas ieelpot vēso nakts gaisu, es gribu redzēt vientulo mēnesi, kuru apsargā zvaigžņu sargi. Bet šeit... Šeit mākslīgā gaisma.
Ievēroju, ka uz galda stāv kaut kāda kaste. Es piecēlos un maziem soļiem devos uz to pusi. Kaste. Es to atvēru. Protams, apģērbs. Apspīletas bikses, apspīlēts krekls, sporta apavi. Zem visa nosauktā atradās arī ķemme, matu gumija un apakšveļa. Ok, vai sākt spēlēt pēc viņu noteikumiem? Nē...
Es varētu uzvilkt melno kokteļkleitu. Apskatījos apkārt. Tās nav... Kā vienmēr, nekas nenotiek tā, kā grībētos... Ehh...
Paķēru doto apģerbu un uzvilku to. Labi, ka vismaz viss melns...
"Ejam!" Alberts iegāja iekšā un pavēlēja sekot.
Ātri saķemmēju matus un sekoju nepacietīgajam pakaļ.
Mēs gājām nieka divas minūtes, kad Alberts apstājās.
"Lūk, ēdamzāle," Jukumšmurts atvēra durvis.
Visi skatieni bija vērsti uz mūsu pusi, taču uzreiz arī izgaisa. Es lēnām iegāju un devos pie bufetes. Veselīgs dzīvesveids. Nekā normāla. Augļi, dārzeņi, salāti un... putra.
"Tu man ilgi sekosi?" saprasdama, ka Alberts stāv man aizmuguras, iejautājos.
"Tik ilgi, kamēr boss liks," puisis vienaldzīgi atbildēja, pieiedams pie bufetes un paņemdams miežu putru.
Iejaudzīju pie viena galdiņa vairākus sargus. Apstādamās uz pirkstgaliem, es saskatīju bosa galvu.
Neko neteikdama, taisnā ceļā devos pie bosa galdiņa. Sargi mani ievēroja, viņi jau gatavojās atraidīt mani, bet iejaucās boss.
"Labrīt, Lūc," boss laipni, tomēr auksti sasveicinājās, "Sēdies klāt, ja vēlies."
Es apsēdos pretī bosam. Sajutu visu apkārtesošo skatienus. Šeit laikam visiem patīk mani nosodīt...
Starp citu, bosa ēdienkarte arī bija pilnīgi savādāka. Viņš tagad mierīgi gremoja frī kartupelīšus, ik pēc brīža uzdzerdams kafiju. Es bezkaunīgi sāku ēst viņa frī kartupelīšus. Sargu sejās varēja redzēt nelielu izbrīnu, bet boss tikai pasmīnēja.
"Kauna tev nemaz nav..." boss klusām iesmējās, "Kur tavs pieskatītājs?"
"Kaut kur jau ir," auksti atcirtu, "Starp citu kaunam jabūt jums. Barot ar visu šo... Pat nezinu, kā piemeklēt vārdus..."
"Nāksies sadzīvot, Lūc..." boss iemalkoja kafijas, "Bet ne tāpēc tu pienāci šeit, vai ne?"
"Kādas apmācības mani sagaida?" iejautājos, paņemdama bosa kafijas krūzi.
"Visādas..." viņš mierīgi atbildēja, noskatoties, kā es iemalkoju viņa kafiju, "Tev nu gan drosme."
"Cik ilgi es šeit būšu?" iejautājos, neievērojot viņa pēdējos teiktos vārdus.
"Viss ir atkarīgs no tevis," boss noslēpumaini nopētīja mani, "Jo mazāk protestēsi, jo ātrāk iegūsi savu brīvību..."
"Fake brīvību, vai ne?" vēsi pasmaidīju, "Kāda misija man ir darāma?"
"Visu tu uzzināsi..." boss viltīgi pasmaidīja, "Ar laiku visu tu noskaidrosi..."
"Un ko jūs vakar injicējāt man..." gribēju turpināt izprašņāt bosu, kad viņš mani pēkšņi pārtrauca.
"Savāc viņu!" boss skatījās uz Alberts, kurš šeit atradās jau pāris minūtes.
Nepaspēdama neko pateikt, Alberts piegāja pie manis.
"Es neiešu..." strikti atbildēju.
"M.I.A.S. 113. Šoks." boss lēnām nomurmināja pāris vārdus.
Es skatījos uz bosu kā uz jukušo, kad... Katra ķermeņa musklis sarāvās. Es varēju sajust, kā elektriskā plūsma iziet cauri maniem nerviem. Es negribot pakritu uz grīdas. Likās, ka caur mani iziet simtiem voltu liels spriegums. Es gaidīju, kad zaudēšu samaņu, bet tas tā arī nenotika.
"Tu klausīsi mani," boss pieliecās un ieskatījās man acīs, "M.I.A.S. 113. End."
Un pēkšņi viss pārstājā. Es atkal spēju kontrolēt savas darbības. Lēnām piecēlos. Gribēju pateikt pāris jaukus vārdus bosam, bet viņš jau bija prom. Man blakus stāvēja Alberts. Pēc viņa sejas es varēju saprast, ka nu man būs sūdi.
Apkārtējo skatieni atkal bija pievērsi man... Tā vien likās, ka viņi visi kā viens saka: "Tu nezini, ar ko esi sapinusies..."
Es cenots ignorēt šo skatienus. Šo nosodošos skatienus. Ar paceltu galvu devos cauri ēdamzālei pie durvīm. Tikko es izgāju cauri durvīm, atspiedos pret sienu un ļāvu savam ķermenim noslīdēt lejup. Atpūta... Tas ir viss, ko pašlaik alkst mans ķermenis... Vienīgais...
Iepriekšējā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-00101/661118
Nākošā: http://spoki.tvnet.lv/literatura/LE-113-00111/661836
