http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-5/726261
Es atvainojos, ka no manis tik ļoti ilgu laiku ir bijis klusums, man katastrofāli nav laika, bet, tā kā tuvojas brīvlaiks un ir jau izliktas atzīmes,līdz ar to nav mājasdarbu, tad atļaušos publicēt nākamo daļu, kuru uzrakstīju tādu pagarāku (bet kāda jēga- manu stāstu neviens tāpat vairs nelasa, zinu, ka nevienam viņš nepatīk) 
DEMETRA.
Ignorējot naidpilno skatienu, kas nāca no puiša, kuram blakus man bija jāsēž, es dziļi ieelpoju, izslējos un, uzsmaidīdama visiem pārējiem klasesbiedriem, kuri mani vēroja, apsēdos un izņēmu rakstāmo un plānotāju. Centos klausīties skolotājas teiktajā,taču man tas īsti nesanāca. Gaissklasē bija kā elektrizēts, un likās, ka tas nav tikai manas ierašanās dēļ. Skolotājas teiktais bija garlaicīgs – pārsvarā par to, ko mēs darīsim nākamajās dienās. Ātri to pierakstīju un izvilku savu telefonu.
„Kā sauc puisi, kas sēž man blakus? „ aizrakstīju Rebekai. Pēc pāris sekundēm visu klasi pāršalca putna čivināšana – īsziņas signāls, kas izraisīja klasē smīkņāšanu un skolotājas niknu skatienu. Rebeka vainīgi pasmaidīja un atslēdza telefonam skaņu. Manam telefonam tas jau sen bija izdarīts, tāpēc es vienkārši skatījos uz klases priekšu,kur skolotāja kaut ko dedzīgi žestikulēja. Pēc mirkļa mans telefons iegaismojās.
„Keilebs. Es tev neieteiktu ar viņu kontaktēties, jo viņš ir... kā lai to pasaka.. klases dīvainis. Viņš nekad neiesaistās klases pasākumos,un vispār runā nelabprāt. Klasē, kad paredzēts grupas darbs, viņu izvēlas kā vienu no pēdējiem – viņš vispār neiesaistās darbā. Man nav sanācis ar viņu runāt, un es pat nezinātu, ko viņam teikt, ja man vajadzētu sākt sarunu ar viņu. Ja jāsaka godīgi, man no viņa bail.„ – Rebekas īsziņa vēstīja.
Nobloķēju telefonu un noliku to uz galda.Tā atspīdumā es redzēju Keileba seju, kura vēl joprojām nikni vērās uz manu pusi. Es noskurinājos, cerēdama, ka viņš to nav pamanījis,bet nenovērsos.
Telefona atspīdums bija lieliska iespēja, kā pavērot puisi, jo pret viņu pagriezties es neuzdrošinājos.Keilebam bija tumšas acis un tādas pat krāsas mati. Viņam bija liela piere, kas padarīja viņu vēl draudīgāku. Savādi – jo ilgāk es raudzījos viņa atspulgā,jo pazīstamāks viņš man likās. Iekšējā balss man nemitīgi atkārtoja, ka viņš ir kaut kur redzēts jau iepriekš. Es paņēmu telefonu rokās un atkal sāku rakstīt Rebekai: „Klau, Keilebs taču nav nācis no Greitfolsas? Man liekas, ka esmu viņu jau kaut kur redzējusi iepriekš. „
„Nē. Keilebs ir gājis šai skolā jau no pirmās klases. Tiesa gan, viņš mācījās paralēlklasē, tāpēc man grūti spriest, kāds viņš bija tai klasē, varbūt skumst pēc vecajiem draugiem? Taču nekur pārcēlies viņš nav bijis, par to es esmu pārliecināta – es katru rītu dienu no dienas viņu redzēju ejam uz skolu, kad vecāki mani veda ar mašīnu uz skolu un vēlāk arī pusdienu starpbrīžos. „
„Skaidrs, paldies par atbildi. Varbūt man būs tikai izlicies.Tā gadās, esmu dzirdējusi.”atrakstīju un pagriezos pret meiteni. Viņa man uzsmaidīja, un es atbildēju ar to pašu.
- Tā, un tagad paklausieties visi, arī aizmugurē snaudošie. – skolotāja nedaudz pacēla balsi, un es saausījos.
- Šogad mūsu skola piedalās vasts apmaksātā projektā,kura mērķis ir izzināt jūsu nākotnes mērķus, hobijus un intereses. Tāpēc jums papildus visiem pārējiem priekšmetiem būs jāapgūst vēl viens priekšmets, - pēdējie literatūras skolotājas un mūsu klases audzinātājas mis Kraufoldes vārdi lika klasei nemierīgi saknosīties, un izcēlās daudzbalsīga balsu murdoņa, - kurā jums nebūs jāraksta kontroldarbi, bet gan radošie darbi , par kuriem ,kā jau jūs zināt, ir viegli saņemt atzīmes. Un apklustiet vienreiz, ja nevēlaties jau šodien saņemt ļoti skaistas atzīmes. – sakot vārdu „ļoti”, skolotāja mainīja balsi, kas lika noprast, ka viņa runā sarkastiski un uzbīdīja sev augstāk uz deguna brilles, kas runāšanas laikā bija noslīdējušas zemāk.
- Izvēles priekšmeti ir sekojoši, - viņa paņēma lapu un sāka lasīt: - „Mistika mūsu dzīvēs – sapņi un sakritības”; nākamais – „Rasēšana un ģeometrijas iemaņas”, trešais izvēles priekšmets ir ar nosaukumu „Mākslinieka ikdiena – plusi un mīnusi” un pēdējais, ceturtais ir „ Kādas ir mūsu ikdienas attiecības ar vienaudžiem? „ –
- Un tātad, - nolikusi lapu malā, skolotāja teica, - jums ir nedaudz laika, lai apdomātu jūsu izvēli. Tikmēr es aplaidīšu apkārt šo lapu, kurā jums jāieraksta sava izvēle. –
Skolotājas pēdējiem vārdiem skanot, es jau biju izlēmusi, kuru priekšmetu es izvēlēšos. Tas bija viegli – pēc dabas es nebiju radošs cilvēks un zīmēšana mani neaizrāva; ģeometrija ne tuvu nebija viens no priekšmetiem, kuru es varētu saukt par vienu no mīļākajiem, pat vairāk – es to necietu, jo man nepadevās viss, kas saistīts ar matemātiku; es nejutu sevī psiholoģisku vēlmi analizēt jauniešu savstarpējās attiecības. Atlika tikai pats pirmais izvēles priekšmets, kurš man bija piemērots – es jau ilgāku laiku interesējos par likteni, horoskopiem un ezoteriku.
Tāpēc tad,kad lapa bija pie manis, es,ilgi nedomājot, pretī savam vārdam ieliku krustiņu tieši pirmajā ailē un padevu lapu Keilebam. Pirmoreizi mēs saskatījāmies, un, kā par brīnumu, šoreiz viņš nebija dusmīgs un pat viegli man uzsmaidīja. Es bailīgi atsmaidīju pretī un tad pagriezos atpakaļ taisni. Brīdī, kad viņš padeva lapu skolēniem, kas sēdēja pirms mums, es redzēju, ka viņš arī ir izvēlējies izvēles priekšmetu – mistiku.
- Nu ko, šīs stundas solās būt interesantas. – nodomāju. Ilgi man neiznāca domāt, jo, vēstīdams par stundas beigšanos, noskanēja zvans, un mēs visi cēlāmies un kravājām mantas, lai dotos uz nākamo stundu – ķīmiju.
Ā, jā, būšu priecīga sagaidīt komentārus. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-7/740797
takā viens lasītājs garantēts 
