http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-6/734318">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-6/734318
Tā kā esmu slima, nolēmu sevi kaut kā nodarbināt un uzrakstīt jaunu daļiņu. Ceru, ka jums patiks. :) 
KEILEBS.
Šai stundai minūtes bija stundu ilgumā. Starp mani un Demetru valdīja vārdos neizteikta spriedze,un es nezināju, vai biju pietiekami stiprs, lai to izturētu. Pēkšņi man atmiņā atausa kāds brīdis, kad Karloss, viens no mūsu cilts viedajiem, kādā no sapulcēm bija stāstījis par Likteņa Izvēlēto, kura vai kurš parādās - ienāk mūsu dzīvēs tad, kad tas ir vismazāk sagaidāms. Daži no mums jau bija satikuši savu Likteņa Izvēlēto, bet katra stāsts par satikšanos bija pilnīgi savādāks. Zināms bija tikai tas, ka liktenis kaut kā liek manīt, ka cilvēks ir īstais, dodot kādas zīmes.
Demetra nevarēja būt mana Likteņa Izvēlētā, likās,ka tas ir neiespējami, taču, ja tā būtu, es nevēlējos riskēt. Likteni tāpat nebija iespējams izmainīt. Vienīgā iespēja bija uzvesties laipni. Es zināju, ka tas izraisīs lielu uzmanību, pievērstu man, bet citādāk nevarēja.Pēc stundu saraksta nākamā stunda man bija ķīmija, tāpat kā Demetrai. Nu ko, dīvainākā diena skolas vēsturē bija sākusies.
DEMETRA.
Rebekai nākamā stunda bija matemātika, un mūsu stundas vairs nesakrita. Tāpec es viena pati , sekojot klasesbiedriem, sekoju uz ķīmijas kabinetu. Starpbrīdis bija garš, un es paspēju sapazīties ar daudziem klasesbiedriem, principā ar visiem, kuriem nākamā stunda bija ķīmija - Sofiju un Sonju - dvīņu māsas,kuras bija jaukas, bet ļoti runātīgas, Dereks - cik paspējām parunāt, likās ļoti gudrs puisis, Ešlijs - klases basketbola zvaigzne, Mērija Lī - jauka meitene, kura pēc tautības bija aziāte un daudzi dažreiz nesaprata,ko īsti viņa vēlas pateikt, taču viņa bija ļoti jauka un draudzīga, un mēs viegli sapratāmies. Bet protams, katrā klasē, arī šajā, neiztikt bez ideālajiem spīdeklīšiem: klases iedomīgākā meitene Miriela un viņas draudzene Ketrīna.Par laimi, vismaz pagaidām neizskatījās, ka viņas būtu iedomīgi ļaunas vai kādu apceltu, bet Sonja un Mērija Lī man pačukstēja, ka nevajag ar viņām daudz lekties, ja nevēlos bojāt nervus.
Es pasmaidīju - pirmā diena jaunā skolā nebmaz nav bijusi tik briesmīga, un arī klasesbiedri bija tīri jauki. Jutu, ka pie manis pienāk Keilebs.
- Sveika, Demetra, esmu Keilebs, tavs jaunais klasesbiedrs. - viņš pasmaidīja un es iekšēji izbrīnījos - pāris minūtes atpakaļ viņš bija tik dusmīgs, ka likās - viņš ar savu skatienu varētu iznīcināt visus, kas viņam apkārt piecu metru rādiusā, bet tagad liekas normāls. Tomēr neko neteicu.
Pagriezos pret viņu un atbildēju: - Sveiks, Keileb. Kā tev iet? -
- Paldies, labi. Klau, piedod, ka literatūrā.. es pret tevi tā.. nu ne īpaši draudzīgi uzvedos, -viņš sastomījās, - šodien man nav īpaši laba diena.
- Nekas, es saprotu. - atbildēju. Noskanēja zvans uz stundu, pēc kura mēs visi iegājām iekšā klasē. Es apsēdos blakus Mērijai Lī. Pirmajā stundā mums skolotāja lika veikt nelielu praktisko darbu pāros, kuru arī abas izpildījām. Mums veicās diezgan labi - es palīdzēju Mērijai izrunāt dažus vārdus, kuri likās sarežģīti, un mēs daudz smējāmies un runājām.
Pēc tam mums bija vēl trīs stundas,kuras pagāja ātri,un pēc tam varējām iet mājā. Es sadūšojos un, piegājusi pie Sofijas, Sonjas, Mērijas un vēl dažām citām meitenēm, ierosināju: - Hei, vai nevēlaties aiziet uz picēriju ? Atzīmēsim kaut kā skolas gada sākumu, atpūtīsimies. -
- Vispār, laba ideja, mēs esam par. - dvīnes vienbalsīgi atbildēja.
- Man arī nav nekādu plānu, es varu nākt. - Mērija Lī,stāvot man blakus un velkot lielu, baltu ausaini, atbildēja.
- Ei, vai te kāds pieminēja picu? - Dereks pieskrēja klāt un iesmējās. - Tad es nāku. Veči, ejam ēst picu! - viņš uzsauca un vēl vismaz pieci , gara auguma, muskuļoti un simpātiski puiši atskrēja šurp.
- Jā, mēs ejam uz picēriju. Tikai, - es iesmējos, - ja godīgi, es vispār nezinu,kur šeit atrodas kāda picērija. Pat nezinu, kur ir tuvākais veikals!
- Nekādu problēmu , mēs izrādīsim pilsētu. Cik mēs esam braucēju? - Dereks jautāja un pakāpās atpakaļ. - Sanāk 14. Puse nākat Maika busiņā, otra puse - manējā. - viņš nobļāvās. Mērija Lī mani paķēra aiz rokas,un mēs kopā ar meitenēm iekāpām Dereka busiņā. Dereks uzslēdza kaut kādu vecu 80 gadu radiostaciju, un mūs ātri vien aizgādāja līdz kādai diezgan lielai picērijai centrā. Mēs ar Sonju un Mēriju pasūtījām uz trim superlielo picu ar bekonu un sieru, savukārt Sofija, Ešlija, Meredita un Tifānija - sēņu picu ar olīvēm. Mēs šausminājāmies, kā var garšot olīves, taču nonācām pie secinājuma , ka katram ir sava gaume un par to nestrīdas.
Pēc tam, kad bijām apmierinājuši savu izsalkumu, klasesbiedri vairāk pievērsās manis iepazīšanai, uzdodot man dažādus jautājumus, uz kuriem labprāt atbildēju. Pēc tam arī es uzdevu dažādus jautājumus,un mēs novirzījāmies no tēmas. Picērija atradās šosejas malā, kur vienā pusē bija mežs, bet otrā - ceļš ar veikaliem. Vietā, kur mēs sēdējām,logi bija pavērsti tieši uz meža pusi, un es ar lielu vilinājumu un vēlmi tur nokļūt skatījos uz meža pusi.
Kamēr Tifānija ar Dereku iekarsuši strīdējās par to, kas tomēr bija pirmais - vista vai ola un pārējie klusām smējās, sēdēja pie wifi vai vienkārši čaloja, es iegrimu domās par to, cik labi būtu, ja es dzīvotu nelielā mājiņā meža vidū. Un pēkšņi man aizrāvās elpa , jo es ieraudzīju turpat, meža klajumā stāvam zeltainbrūnu, lielu vilku. Viņš bija diezgan patālu no manis, bet likās, ka viņš redz manu skatienu un skatās tieši man acīs. Vilks stāvēja ēnainā klajumiņā,kuru lēnām sāka apspīdēt saule.
- Skaties, - piebikstīju Mērijai Lī un pagriezos. - Vai tu arī redzi? -
- Kas tieši man būtu jāredz? - Mērija Lī atbildēja ar pretjautājumu. Arī es pagriezos atpakaļ, bet neviena vairs tur neredzēju.
- Eh, nekas,man tikai likās, ka redzēju tur vilku. - atbildēju.
- Jā, tā te ir bieža parādība. Es pati dzīvoju netālu no meža un pilnmēness naktīs vienmēr dzirdu vilku gaudošanu. - Sonja iestarpināja.
- Atnāc kādreiz pie manis,pati redzēsi. - viņa iesmējās.
- Gan jau. - pasmaidīju.
- Nu ko, ejam ? Mums vēl Demetrai pilsēta jāizrāda! - Maiks iesaucās, un mēs samaksājām un atkal sēdāmies busiņā ,kur galvenokārt Dereks un Tifānija, tomēr arī pārējie, iestarpinot kādu vārdu, ņēmās man parādīt pilsētu. Pēc tam mani pieveda pie mājas.
- Paldies! Es superīgi pavadīju dienu,man tiešām bija jautri! - pateicos un apskāvu meitenes uz atvadām, bet puišiem pamāju.
- Mums arī patika! Tiksimies skolā! - mēs vēl ātri paguvām samainīties ar telefona numuriem un tad meitenes sakāpa busiņā, jo Dereks aizveda arī viņas mājās. Viņi man pamāja un es iegāju iekšā.
Tā kā bija jau diezgan pavēls, - kad atnācu mājās, jau bija pāri sešiem vakarā, - es sēdos izpildīt mājasdarbus, paēst vakariņas un jau gāju gulēt. Tonakt gāju gulēt smaidīga.
Sapņos es atkal redzēju viņu un pamodos ar laimes un baiļu sajūtu vienlaicīgi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kiedziens-pusnakti-8/740943
