http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-4/721253
pēc aptuveni divu mēnešu klusēšanas es esmu atpakaļ. tiešām nespēju neko uzrakstīt,darba pāri galvai un arī brīvajos brīžos neko nespēju uzrakstīt, pat ne rindiņu.vakar uznāca iedvesma , ceru , ka patiks
KEILEBS.
Sākumā es viņu pat nepamanīju – biju iegrimis savās domās. Bet tad, uzmetis paviršu skatienu viņai, jutu, kā man uz brīdi apstājas sirds.Tā bija meitene no manas vīzijas jeb, pareizāk sakot, sapņa, kuru nosapņoju divas dienas atpakaļ, sestdienas rītā. Tas bija tik reālistisks, ka es vēl vismaz desmit minūtes pēc piecelšanās nesapratu, kur esmu un vai tā ir bijusi patiesība.Uz brīdi aizvēru acis, atceroties sapni.
Man priekšā stāvēja kāda meitene ar brūniem matiem un vēl brūnākām acīm. Mēs atradāmies tumšā istabā.Šī meitene man pašam nezināmā veidā kaut kā bija pamanījusies mani samulsināt, sadusmot, varbūt arī abus divus reizē. Katrā ziņā zināms bija tas, ka es biju nikns. Ļoti nikns. Manā cilvēka ķermenī esošais vilks iekšēji rūca, draudot izlaisties uz āru , ja nekas netiks darīts. Tik nikns kā tagad es vēl nebiju bijis, vismaz neatcerējos, kad tāda reize bija bijusi.Manas dusmās zvērojošās acis raudzījās viņā. Es redzēju, kā viņas kailās rokas klāj zosāda, redzēju, kā viņa trīc. Mani izbrīnīja tas, ka viņa necentās kliegt, pretoties, vienalga kā saukt pēc palīdzības cerībā, ka viss nokārtosies.Viss viņas ķermenis burtiski izstaroja spītību un drošsirdību. Tas bija pilnīgi lieki – ja es būtu vēlējies, pāris sekundēs no viņas valdzinošā ķermeņa būtu palikusi tikai asiņu lāma. Tik vienkārši. Tomēr es to nedarīju, varbūt nespēju , nezinu. Man vienmēr bija licies, ka nodarīt otram ko tādu ir grēks, un patiesībā tā arī bija. Taču mums, vilkačiem ,esot vilka ķermenī, zuda veselais saprāts un spēja sakarīgi domāt vai ko darīt. Uz mums darbojās vilku instinkti, neatkarīgi no mums pašiem. Tie nereti izpaudās arī cilvēka ķermenī esot, un tos bija grūti kontrolēt.Pietiktu ar pāris minūtēm neuzmanības, un par mums uzzinātu cilvēki , kuriem mūsu esamība bija kas jauns un pilnīgi nezināms.
Es, protams, domāju, ka esmu stiprāks par šo neaizsargāto būtni, kura, nolaidusi galvu, stāvēja man priekšā. Fiziski , protams,es biju, pazr to nebija nekādu šaubu. Biju pārliecināts, ka garīgi arī. Bet nākamajā mirklī mana pārleicība izgaisa.
Meitene pacēla galvu , un es ieraudzīju, kā pār viņas vaigiem nopil divas karstas asaras. Viņas brūnās acis gluži ieurbās manās. Ja skatieni spētu nogalināt, tad es jau būtu satriekts pīšļos. Es vairs to nespēju izturēt. Notraucu asaras no viņas vaigiem , pagriezos un nozudu tumsā.Skrēju, cik ātri vien varēdams, un, kad biju pagriezies aiz stūra un pārliecinājies, ka neviens mani neredz, pārvētos par vilku, Gan esot kā cilvēkam, gan arī tagad, vilka veidolā man visu laiku acu priekšā zibēja viņas tēls, tas, kā es notraucu viņai asaras no vaigiem, arī tas, kā viņa ieskatās man acīs un es redzu , ka viņējās ir pilnas asaru.
Es visu laiku atcerējos šīs svešās un man nepazīstamās meitenes tēlu. Vēlējos, kaut tas beigtos, bet viss turpinājās. Jutos kā rotaļu vilciņš, kuru griež un griež uz rinķi un tā zīmējumi vienmēr paliek tie paši. Skrēju un skrēju uz priekšu, līdz ieskrēju savās otrajās mājās – manā mīļotajā mežā. Domādams, ka sazināšanās ar vilkiem novērsīs manas domas no šīs meitenes, centos sasaukt pārējos vilkačus, bet man tas padevās neiespējami grūti. Ar pārcilvēciskām pūlēm man tas izdevās, un mans masīvais vilka ķermenis bezspēkā atslīga uz mitrās, sūnām klātās zemes, raustoties konvulsijās. Viss , ko redzēju , bija viena vienmīga zaļa migla, neko neredzēju skaidri. Šī noteikti bija vierna no skaistākajām vietām , ko esmu kādreiz redzējis, un, manuprāt, to varētu apliecināt pat visizlutinātākais un bagātākais cilvēks uz pasaules. Turpat blakus bija neliels strautiņš ar brīnumdzidru ūdeni. Pārvērtos cilvēka veidolā, noģērbu drēbes un ieniru vēsajā ūdenī cerībā, ka man kļūs labāk.Vēsais ūdens apskāva mani, radot zosādu, un es jutu , kā man kļūst labāk – domas atbrīvojās, un beiodzot es varēju atviegloti uzelpot. Pēcāk pārvērtos vilka veidolā kur atvieglots konstatēju, ka arī tur mani nevajā domas par meiteni ar brūnajām acīm.
Piesardzīgi mēģināju sasaukt pērējos vilkačus, un visi kā viens pēc mirkļa atsaucās. Draugi visi kā viens pauda satraukumu un bažas, vai ar mani viss ir kārtībā, jo manu iepriekšējo centienu kontaktēties domu ceļā ar pārējiem viņi bija dzirdējuši un uzdevuši man dažādus jautājumus, bet es uz tiem vienkārši neatbildēju , jo tos nebiju dzirdējis vispār. Izlēmu par to noklusēt un teicu , ka ar mani viss ir kārtībā, esmu vien nedaudz noguris un tāpēc iešu mājās pagulēt. Tā arī izdarīju – aizskrējis mājās, aizmigu.
Savādi bija tas, ka tiklīdz es sapnī aizmigu ,realitātēes pamodos, viss nosvīdis un elsojošs. Manā istabā ienāca tēvs ar satrauktu seju un jautāja, vai ar mani viss kārtībā. Es izspiedu vārgu smaidiņu un teicu , ka tie ir bijuši tikai murgi, un tēvs nomierinājās. Turpmākās divas dienas pagāja bez starpgadījumiem, un es domāju, ka viss būs kārtībā. Izvairījos domāt par meiteni – mani plosīja dalītas jūtas, no vienas puses, es gribēju to visu aizmirst, bet no otras puses, man šī meitene iepatikās . Vienīgais, kas man bija palicis, bija tikai šīs atmiņas par viņu. Protams, tās nebija vienas no tām labākajām , bet vienalga. Sliktākais bija tas,ka, ieraugot šo meiteni te, tik tuvu man blakus, man bija ļoti grūti kontrolēt savas emocijas – vilks manī lauzās uz āru, un man automātiski paspruka naidpilns skatiens meitenes virzienā. Sapratu, ka tas neko nelīdzēs, un sakodu zobus, sažņaudzu rokas kulakos un no visa spēka centos klausīties mis Meliorijas rāmajā , mierīgajā balsī. Par laimi, man tas izdevās, un jutu , kā mans ķermenis nedaudz atslābst.
KOMENTĒJIET, KĀ PATĪK ? : )
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kliedziens-pusnakti-6/734318
