http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-4/719965
Dejām bija atvēlēta kāda trešdaļa no visas telpas, tomēr neviens šobrīd vēl nedejoja. Neviens vēl nebija gatavs spert šo soli un dejot, kad apkārtējie skatās.
- Te neviens nedejo, - centos iet lēnāk, lai Smitam būtu laiks pārdomāt.
- Es esmu priekšnieks, - viņš atgādināja, - man taču jārāda piemērs, - Smits neļāva man sevi pierunāt.
- Es neesmu laba dejotāja, - meloju viņam, jo skolas laikā dejoju ne tikai tautu dejas, bet vairākus gadus apguvu arī modernās dejas.
- Es tev pamācīšu, - viņš apsolīja, jo noticēja maniem vārdiem.
Redzot, ka kāds tuvojas deju placim, dziedātāja pārtrauca esošo dziesmu un, kaut ko pačukstot muzikantiem, tie sāka spēlēt pavisam citu melodiju. Es atpazinu Vīnes valša melodiju, un domās jau zināju katru soli, kas jāsper, lai izdejotu šo deju.
- Es viņai iepriekš teicu, ka māku tikai šo deju, - Smits, jokojot, ieminējās.
- Tātad visu vakaru, kad nolemsi dejot skanēs tikai Vīnes valsis, - atteicu.
- Tev šī melodija nav sveša? - priekšnieks izskatījās pārsteigts, - Man likās tu nedejo, - viņš domīgi piebilda.
- Es neteicu, ka nedejoju, - atgādināju, - Teicu, ka to nedaru labi, - bija taču pasaulē daudz izcilu dejotāju, kuriem es nestāvēju ne tuvu klāt ar savām dejas prasmēm.
- To es tūlīt uzzināšu, - Smits iebilda un strauji mani iegrieza tā, ka pieritinājos viņam tuvu klāt. Pēc tam šefa labā roka maigi, bet spēcīgi satvēra manu muguru, tā pareizi atbalstot manu kreiso roku, bet ar kreiso roku viņš satvēra manu labo roku un mēs sākām dejot pa visu zāli. Viņš tiešām prata šo deju, tāpēc ļāvos, lai Smits mani vada. Ja viņš vēlējās, lai pati apgriežos ap savu asi, tad es to darīju. Tiklīdz viņš atlaida manu labo roku es zināju, ka mums uz brīdi jābūt vienā līnijā, lai ar pagriezienu es atkal būtu pretī viņam. Manuprāt, no malas neviens pat nenojauta, ka mēs dejojam pirmo reizi. Vismaz man ne reizes nesajuka soļi, jo uzticējos savam partnerim.
- Tu man meloji, - dejai ritot uz beigām, Smits man klusi čukstēja.
- Nemeloju gan, - joprojām paliku pie sava, - Esmu apguvusi pāris deju soļus, tomēr neuzskatu, ka dejoju lieliski, - paskaidroju.
- Tad tu sevi pārāk zemu novērtē, - tie bija pēdējie vārdi, ko šīs dejas laikā man vēl pateica Smits. Drīz deja beidzās un viņš pieklājīgi mani pavadīja atkal pie Džeidas, kura jau bija beigusi sarunu ar Sebastianu, lai gan vīrietis joprojām stāvēja salīdzinoši tuvu viņai.
- Un kā lai es tagad ar kādu dejoju, ja tu esi parādījusi tādu piemēru? - draudzene tēloti nopietni jautāja.
- Lūdzu neliec vismaz tu man mulst, - lūdzoši uzlūkoju viņu.
- Arī es? - Džeida kā parasti uztvēra katru manu vārdu, - Vai Smits tev liek mulst? - sekoja nākamais jautājums.
- Viņam tas sanāk neapzināti, - paskaidroju.
- Varbūt viņš tikai vēlas, lai tu domā, ka tas ir neapzināti, - draudzene ieminējās.
- Tā noteikti nav, - Smits vienmēr pret mani ir izturējies kā pret labu darbinieci. Es nekad neesmu saņēmusi no viņa puses nekādus citus signālus. Ja kādam patīc, tad taču reizēm viņš cenšas zaglīgi tevi uzlūkot, un ikviena sieviete pamana šādus vīriešu skatienus. Es tādus nebiju jutusi nevienu reizi.
- Nu, ja tu tā saki, - Džeida man nenoticēja. Tas kā viņa pateica pēdējos vārdus, lika man to saprast uzreiz.
- Kā tev vedās saruna ar Sebastianu? - lai nomainītu tēmu, nolēmu izprašņāt pārmaiņas pēc viņu.
- Kāda saruna? - Džeida izlikās, ka nesaprot manu jautājumu.
- Izskatās, ka viņš neatkāpjas no tevis ne soli, - ieminējos, neuzkrītoši norādot uz virzienu, kur joprojām stāvēja draudzenes bijušais.
- Viņš vēlas, lai es ar viņu dejoju, - draudzene atzinās.
- Un tu to nevēlies? - painteresējos.
- Es nezinu, ko vēlos, - saruna ar Sebastianu Džeidu bija ietekmējusi. Ja viņa nezināja, ko vēlas, tas nozīmēja, ka viņa apdomā iespēju dot viņam vēl vienu iespēju. Vismaz man likās, ka viņa to apdomā.
- Padejo ar viņu, - mudināju draudzeni, - Varbūt tad tev būs vairāk skaidrs par to, kas notiek un ko tu vēlies, - ieteicu.
- Ja viņš lūgs vēlreiz, tad neatteikšu, - Džeida apsolīja, - Es aiziešu pēc šampanieša, - viņa norādīja uz savu tukšo glāzi, un tad uz netālu stāvošo oficiantu.
- Paņem man arī vienu, - palūdzu.
- OK, - Džeida noteica un devās izvēlētajā virzienā.
Kamēr draudzene bija prom, centos uztvert Sebastiana skatienu. Problēma bija tā, ka viņš joprojām sekoja katram Džeidas solim. Viņš tikai uz pāris sekundēm novērsās un man ar trešo piegājienu izdevās pievērst viņa skatienu. Ar acu kustībām centos viņam pateikt, lai seko Džeidai. Sākumā viņš nesaprata, bet kad vairākkārt uzlūkoju te viņu, te Džeidu, viņam viss bija skaidrs. Sebastians nedomājot devās pakaļ savai mīļotajai sievietei.
No attāluma pamanīju, kā Sebastians izņem pilnās šampanieša glāzes no draudzenes rokām un novieto tās atpakaļ uz paplātes. Pēc tam vīrietis paņēma Džeidu aiz rokas un veda uz deju laukumu, kur tagad jau dejoja vairāk nekā divdesmit pāri. Es nespēju nesmaidīt, skatoties kā viņi sāk deju. Džeida sākumā likās nedaudz apjukusi, bet nu viņas acis bija pievērtas tikai Sebastianam, tātad draudzene izbaudīja šo tuvības mirkli ar savu bijušo, kurš cerams jau pēc šī vakara atkal būs esošais.
- Tu esi laba savedēja, - balss, ko visvairāk nevēlējos vairs dzirdēt šovakar, atkal uzrunāja mani, tikai šoreiz man nebija blakus neviena, kas izglābtu.
- Par ko tu runā? - mans balss tonis liecināja par to, ka man šī saruna ir nevēlama.
- Tu ļoti veiksmīgi Sebastianam norādīji, kas darāms, - Kristers paskaidroja.
- Tev tikai izskatījās, - es tiešām nevēlējos turpināt šo sarunu.
- Vai nevēlies padejot? - Kristers piedāvāja.
- Nē, paldies, - atteicu viņam, - Jūtos sagurusi.
- Vēl nesen tu dejoji pa visu zāli, - viņš noteica, liekot man saprast, ka ir ievērojis deju, kuru dejoju ar priekšnieku.
- Tā deja man prasīja visu enerģiju, - kļuvu arvien neiecietīgāka.
- Kāpēc tu izvairies no manis? - viņa jautājums mani vienkārši šokēja.
- Tu tagad nopietni? - nikni uzlūkoju viņu, - Mēs bijām kopā vairāk nekā divus gadus, kurus pilnībā veltīju tev. Tu to laikā vazājies pa svešām gultām, kad vien bija tāda iespēja, - norādīju viņam, - Un tagad tu nesaproti, kāpēc saruna ar tevi man ir nepatīkama? - ar ironiju jautāju.
- Nebija jau tā, ka pa visām gultām, - Kristers skaidrojās.
- Mani tiešām neinteresē pa cik gultām tu paspēji pabūt, - godīgi teicu, - Vienkārši nebojā man šo vakaru, - palūdzu viņam, - Tava šī vakara pavadone tevi nepacietīgi gaida, - pamanīju, ka pievilcīgā sieviete tumši zilajā kleitā stāv vien kādus pāris metrus no mums.
- Viņa nav mana pavadone, - Kristers centās noliegt acīmredzamo.
- Vai tiešām jau neesi man melojis pietiekami daudz? - man bija jāsavaldās, lai nesāktu kliegt.
- Nu labi, es ierados kopā ar viņu, - beidzot viņš atzinās, - Bet tu man esi svarīgāka, - viņš centās glaimot.
- Par to tev vajadzēja domāt tad, kad pavedināji citas, - atteicu, - Lūdzu, ej prom, - jau vienreiz biju aizgājusi pati, šoreiz netaisījos iet, jo bija viņa kārta.
- Mēs esam radīti viens otram, - Kristers piebilda.
- Es gan tā vairs nedomāju, - beidzot man tiešām bija skaidrs tas, ka man viņu nevajag. Es jutu, ka vieglāk un vienkāršāk būs bez viņa.
- Parunāsim par to citu dienu, - Kristers iebilda.
- Man vairs nav ar tevi par ko runāt, - atklāti teicu, - Ej prom! - atkārtoti dzinu viņu prom.
- Es atgriezīšos, - šobrīd man tie izklausījās pēc draudiem, bet es nolēmu paklusēt, jo, ja es kaut ko iebilstu, tad saruna turpinātos, un man tas nebija vajadzīgs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-6/720242
