local-stats-pixel fb-conv-api

Jūlija (4)1

450 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-3/719835

- Tu vari droši doties tālāk, - Džeida teica, tiklīdz pamanīja, kurš ir pienācis. Šķiet, arī viņa nebija pamanījusi Kristera tuvošanos.

- Kāda šodien tu nepieklājīga, - lai gan joprojām nebiju pagriezusies pret viņu, es jutu kā Kristers smaida. Viņš varēja apburt jebkuru, bet uz Džeidu viņa smaids nekad nebija iedarbojies. Manuprāt, tas viņu vienmēr bija tracinājis. Arī Kristeram nebija simpātiju pret manu draudzeni. Es vienmēr biju starp viņiem kā miera nesēja, tikai ne šoreiz.

- Es vienmēr esmu bijusi pieklājīga tikai pret saprātīgiem cilvēkiem, - Džeida nebeidza dzelt Kristeram.

- Man tiešām labāk bēgt, kamēr neesi aizsvilusies, - viņš atklāti smējās par draudzeni.

- Tas būtu saprātīgs lēmums, - strauji pagriežoties pret viņu teicu, jo nolēmu šoreiz aizstāvēt Džeidu. Viņš neapvainos un nesmiesies par cilvēku, kurš man bijis blakus, kad pats staigāja pa svešām gultām.

- Jūlija? - redzēju Kristera sejā apjukumu. Viņš nebija gaidījis, ka iejaukšos sarunā.

- Krister? - jautājoši un vienaldzīgi uzlūkoju viņu

- Es tikai gribēju sasveicināties, - puisis taisnojās.

- Vai tev tiešām liekas, ka šis ir piemērots brīdis? - atklāti prasīju, - Šodien ir svētki un es nevēlos tos sabojāt, - piebildu.

- Kas ar tevi noticis? - viņš negaidīja šādu reakciju no manas puses, jo es nekad tā nebiju izturējusies.

- Pārāk ilgi biju akla, - atteicu, - Nu vairs tāda neesmu.

- Tu taču joko? - Kristers centās kaut kā ievirzīt sarunu sev labvēlīgā gaitā.

- Par to, ka biju akla? - tēloju, ka nesaprotu patieso jautājumu.

- Mēs tagad būsim svešinieki? - izskanēja kārtējais jautājums.

- Man tā noteikti būs vieglāk, - atteicu.

- Pēc visa tā, kas… - Kristers iesāka savu sakāmo, tomēr es neļāvu pabeigt.

- Neuzdrošinies pieminēt to, kas bijis, - kļuvu nikna, - Tev tas nebija svarīgi, tāpēc neuzdrošinies runāt par to, kas bijis, - nopietni teicu.

- Man bija… - jau atkal viņš centās taisnoties.

- Džeida, man šampanietis beidzies, - izdzēru visu vienā rāvienā un pacēlu tukšo glāzi, - Ejam pakaļ nākamajiem, - paņēmu draudzeni aiz rokas un, stalti izslejoties, vienkārši pagāju garām Kristeram, nemaz necenšoties ieklausīties viņa vārdos. Nebija vēlēšanās klausīties kārtējos melus.

- Es lepojos ar tevi, - pieejot pie oficianta, draudzene man čukstus teica.

- Es arī ar sevi lepojos, - atzinos, - Nemaz negaidīju, ka spēju ar viņu tā runāt, - domīgi piebildu.

- Un kā tu tagad jūties? - Džeida painteresējās.

- Neizsakāmi gandarīta, - beidzot pasmaidīju. Pēc šīs sarunas, smaids pats parādījās manā sejā. Laikam tas bija tas, kas vajadzīgs, lai es pamostos.

- Tad jau gandrīz vai jāsaka viņam paldies, - draudzene iesmejoties secināja.

- Viņš nav pelnījis to paldies, - atteicu.

- Nav gan, - Džeida piekrītoši pamāja.

Paņemot kārtējās šampanieša glāzes, mēs devāmies tālākā pastaigā pa plašo zāli, lai redzētu, kas vēl ir ieradies uz šo pasākumu.

Fonā skanēja mierīga un klasiska mūzika. Es nepazinu dziedātāju, kas šodien uzstājās, bet viņas balss padarīja šo pasākumu daudz intīmāku un ne tik oficiālu.

- Ko viņš te dara? - pēkšņi mana draudzene sastinga.

- Kurš? - sāku cītīgāk pētīt klātesošos, lai saprastu par kuru Džeida runā.

- Sebastians, - draudzene nočukstēja un ieķērās man rokā. Ja viņa spiestu vēl stiprāk, tad man paliktu pat zilums.

- Viņu kāds ir uzaicinājis, - izteicu minējumu.

- Bet kurš? - Džeida nebija gaidījusi šādu tikšanos, tāpēc kļuva arvien nervozāka.

- Tu izskaties satriecoši, - mierināju viņu, - Un šķiet viņš mūs ir pamanījis, - piebildu, kad Sebastiana skatiens apstājās pie mums.

- Es nevaru tagad ar viņu runāt, - Džeida kļuva neierasti tramīga.

- Tu taču viņu bieži satiec, - atgādināju, - Šī ir viena no parastajām tikšanām.

- Bet, ja nu viņš ir ieradies kopā ar kādu sievieti? - nu es sapratu raižu patieso cēloni. Lai arī Džeida nespēja piedot Sebastianam, tomēr doma par to, ka viņam varētu būt cita, draudzenei bija neizturama.

- Es neticu, ka viņam ir cita, - atklāti teicu. Sebastians taču vēl pirms pāris dienām bija mūs apciemojis un nelikās, ka viņam būtu jaunas attiecības. Viņš pārāk mīlēja Džeidu, lai ielaistos lētos gadījuma sakaros.

- Kāpēc viņš nāk mūsu virzienā? - viņa centās saņemties, tikai draudzenei tas galīgi nesanāca.

- Lai sasveicinātos, - loģiski atbildēju.

- Sveikas dāmas, - Sebastians plati pasmaidīja, atsedzot savu balto zobu rindu. Viņš ļoti rūpējās par savu izskatu, jo zināja, ka Džeidai tas ir svarīgi. Viņi abi kopā izskatījās tiešām lieliski. Viņi bija radīti viens otram, tikai draudzene to negribēja atzīt.

- Sveiks, Sebastian, - atbildēju vīrietim, - Prieks tevi satikt, - sapratu, ka man ir jāuzņemas galvenās runātājas loma, jo draudzene to šobrīd nespēja, - Negaidījām tevi te satikt, - nolēmu izdibināt no viņa, kā viņš šeit nokļuvis.

- Pēdējā brīdī piekritu brālēna uzaicinājumam, - Sebastians atzinās.

- Brālēna? - nezināju, ka šeit strādā vīrieša radinieks.

- Jā, - viņš piekrītoši pamāja, - Tomass jau vairākas dienas uzstājīgi lūdza, lai atnāku, - Sebastians piebilda.

- Tomass Smits? - man pat mute pavērās, aptverot dzirdēto, - Es nezināju, ka tu esi rados ar mūsu priekšniecību.

- Es nekad to neesmu īsti reklamējis, - Sebastians nedaudz kautrīgi uzlūkoja Džeidu, - Tāpēc jau es nekad neesmu izteicis vēlmi strādāt šeit, pie sava onkuļa.

- Kad uzzināji, ka strādāšu šajā uzņēmumā tu nebildi ne vārda, - Džeidas balsī bija pārmetums.

- Ja es izstāstītu, ka Tomass ir mans onkulis, tas kaut ko mainītu? - uzdodot jautājumu, Sebastians skatījās Džeidas acīs.

- Laikam jau neko daudz, - vīrieša skatiens bija izsitis draudzeni no līdzsvara, - Bet es šeit strādāju gandrīz divus gadus, - viņa piebilda, - Un es nekad savu priekšnieku nesatiku nevienā mājas ballītē, - Džeida ieminējās.

- Kaut kā vienmēr sanāca tā, ka Tomass netiek darba dēļ, - Sebastians paskaidroja, - Tāpēc jau viņš aizgāja pensijā, jo saprata, ka ir pārāk ilgi veltījis sevi tikai darbam, ģimeni atstājot otrajā plānā.

- Citi to nekad nesaprot, - piebildu.

- Pilnīgi piekrītu, - Sebastians apstiprināja.

- Un Smits nezināja, ka es biju tava draudzene? - Džeida painteresējās.

- Es neteicu, jo tu dusmotos, - Sebastians paskaidroja, - Tad tev liktos, ka iespējams esi izpelnījusies kaut kādas privilēģijas, - viņš piebilda, - Tagad jau tu esi sevi pierādījusi pati, un Tomass ļoti labi zina, ko tu vari. Tas, ka esi mana draudzene, vairs neko neietekmētu.

- Es biju, - Džeida automātiski izlaboja.

- Un atkal būsi, - Sebastians mierīgi atteica, - Tu taču labi zini, ka esmu ļoti pacietīgs, - viņš atgādināja.

- Bet es pārāk spītīga, - Džeida piebilda.

- Tieši tāpēc es tevi tik ļoti mīlu, - vīrietis neslēpa savas jūtas. Šajā brīdī es sajutos lieka. Es tikai traucēju viņu sarunai.

- Man vajag parunāties ar Tomasu, - pamanot, ka garām iet priekšnieks, pēkšņi ierunājos. Tā bija iespēja tikt prom no tik privātas sarunas.

- Tev nevajag, - Džeida nevēlējās, lai pametu viņu.

- Vajag gan, - paliku pie sava, - Tomas? - lai izskatītos pārliecinošāk, skaļi uzrunāju savu šefu un viņš nedaudz pārsteigts uzlūkoja mani, - Man vajag šo to noskaidrot, - smaidot paskaidroju viņam un vairs neuzdrošinājos uzlūkot draudzeni, jo viņas skatienā netrūktu pārmetumu.

- Kā varu palīdzēt? - Tomass pieklājīgi apjautājās, kad biju pienākusi klāt.

- Man vajadzēja atstāt viņus divatā, - klusi paskaidroju, cerot, ka priekšnieks sapratīs.

- Tad jau mums tagad ir laiks padejot, - viņš smaidot secināja un paņemot mani aiz rokas, veda deju plača vidū.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-5/720141

450 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

👍

0 0 atbildēt