http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-5/720141
Pirmdiena, 2013.gada 30.decembris
Darba pasākums bija lielisks. Pēc tam, kas parunāju ar Kristeru, viņš vairs man netuvojās. Pēc pirmās dejas ar priekšnieku, ļoti daudzi kolēģi vēlējās ar mani padejot. Dzirdēju neierasti daudz komplimentus, un tie visi mani glaimoja. Tā kleitiņa tiešām bija īstā, un par to man vajadzēja pateikties Džeidai. Tikai man tā arī nebija radusies iespēja parunāt ar draudzeni. Kopš piektdienas vakara, es viņu neesmu satikusi. Sestdienas rītā saņēmu īsu un konkrētu īsziņu.
“Negaidi mani. Esmu ļoti aizņemta. Satiksimies pirmdien.”
Ar šiem pāris vārdiem bija pateikts viss. Pasākumā es paliku līdz pašām beigām. Es redzēju kā Džeida aiziet kopā ar Sebastianu, tāpēc ne mirkli neuztraucos par viņu. Protams, nedēļas nogale bija pat pārāk klusa, bet man bija iespēja visu apdomāt un pārdomāt. Man bija divas dienas, ko varēju veltīt tikai sev un savam skapim. Es beidzot biju sakārtojusi haosu, kas valdīja drēbju plauktos. Vai tas kaut kādā veidā nozīmēja to, ka esmu tikusi galā arī ar jūtām pret Kristeru? Es tiešām beidzot varēju domāt par viņu nejūtot nekādu nožēlu vai vēlēšanos satikt viņu. Es jutos brīva no viņa. Varbūt tas ir tikai uz laiku, bet pagaidām man viņš nebija vajadzīgs.
Kārtojot skapi es atradu vēl kādu kleitu, par kuras eksistenci biju aizmirsusi. Tagad es zināju, ko vilkšu vecgada vakarā, kas būs jau rīt.
Karsta kafija bija tas, kas man vajadzīgs, lai es pamostos pirmdienas rītā. Es varētu gulēt, ja man būtu izdevies tikt galā ar visiem darbiem pirms Ziemassvētkiem, bet man neizdevās. Man vajadzēja nosūtīt pāris rasējumus klientiem, kas gaidīja. Kas gan viņus vēl vairāk iepriecinātu vecajā gadā? Ja viņi redzēs, ka neesmu aizmirsusi par viņiem pat šādā dienā, viņi noteikti to novērtēs.
Jau vakar izvērtējot visu, kas man jāpaveic, secināju, ka vislabāk uz darbu doties no rīta, lai jau pēc pusdienām būtu brīva un varētu pastaigāt pa veikaliem, lai nopirktu visu nepieciešamo rītdienai.
Uzvelkot džinsu bikses un vienkārši baltu džemperi, likās esmu gatava, lai dotos uz darbu. Nevienam ofisā nevajadzēja būt, tāpēc varēju ģērbties brīvi. Kājās uzvilku kediņas un pa virsu vējjaku, kas pasargātu no lietus, ja sāktu līt.
Džeida nebija vēl ieradusies. Bija jau vēl tikai astoņi no rīta, tāpēc agrāk par pusdienlaiku viņu nemaz neplānoju satikt.
Paņemot tikai nedaudz sīknaudas, ko iebēru džinsu kabatā un telefonu, devos ārā no dzīvokļa. Biju nolēmusi uz ofisu doties ar kājām.
No Mertonas rajona līdz Vandsvortas, kur atradās mans ofiss, ir aptuveni piecu kilometru attālums. Kad no rīta kavēju, tad vienmēr braucu ar metro divas pieturas, jo tad šis attālums samazinās par divām trešdaļām. Ja brauktu ar auto, tad vajadzētu vien desmit līdz piecpadsmit minūtes, bet man nebija auto, tāpēc reizēm biju gatava veltīt stundu, lai veiktu šo attālumu kājām.
Pastaiga līdz darbam bija pat ļoti patīkama, jo tā es šķērsoju divus skaistus parkus, kuros reizēm uzkavējos, kad laiks atļāva. Netālu no mājas atradās Vandlparks, kuram cauri tecēja upe ar tādu pat nosaukumu. Šajā parkā varēja satikt dažādus cilvēkus, kuri te ieradušies katrs sava mērķa vadīts. Parkā bija vairāki futbola laukumi, kuros regulāri spēlēja izskatīgi puiši. Šie laukumi bija pirmie, kurus pamanīju, un ne jau tāpēc, ka tur zāle ir zaļāka.
Parks bija pietiekami liels, lai būtu vieta gan bērnu laukumam, gan skeitparkam. Te bija pat teritorija, kura paredzēta suņu mīļiem. Visi dzīvnieki gan bija ļoti paklausīgi, un nebiju dzirdējusi par uzbrukumiem cilvēkiem.
Ejot gar upi, laiks paskrēja nemanot. Ja man nevajadzētu doties uz darbu, es noteikti būtu uzkavējusies, lai ilgāk izbaudītu klusumu un mieru. Šodien nelija, tāpēc bija īpaši vilinoši palikt tepat.
Izejot cauri parkam, pārējais ceļš mani veda pa dažādām Londonas ieliņām. Otram parkam šoreiz nolēmu iet garām, nevis cauri, jo baidījos, ka tad es pārāk ilgi aizkavēšos un mans vakardienas plāns izgāzīsies jau no paša rīta. Vandsvortas parks palika pa labi no manis, tomēr meža svaigā smarža mani ļoti vilināja.
Nonākot ofisā, secināju, ka man bija vajadzīgas tieši piecdesmit sešas minūtes, lai nokļūtu no dzīvokļa līdz šejienei. Atpakaļ noteikti braukšu ar metro, jo tā būs ātrāk. Nevarēju vēl vienu stundu veltīt pastaigai, tāpat šodien mani gaidīja ne viens vien kilometrs, kas jāpieveic.
Apsveicinoties ar apsargu, uzreiz devos pie sava darba galda, lai ieslēgtu datoru. Man bija ļoti labs un jaudīgs darba dators, tāpēc jau pavisam ātri es varēju vērt vaļā savus failus un uzmeklēt īstos, kurus bija nepieciešams nosūtīt klientiem.
Tiekot galā ar pusi no vēstulēm, nolēmu sev uztaisīt kafiju. Man tāpat vajadzēja vēl vismaz stundu, lai to izdarītu, tāpēc karsts dzēriens nāktu tikai par labu.
- Man jau likās, ka dzirdu klaviatūras taustiņu klaboņu, - nedaudz izbijusies uzlūkoju Smitu junioru, kurš runāja ar mani savā nesaprotamajā angļu valodā.
- Domāju, ka esmu viena, - atvainojoties teicu, turpinot gatavot kafiju.
- Vai man arī pietiks? - norādot uz karsto ūdeni, priekšnieks apvaicājās.
- Domāju, ka pietiks, - piekrītoši pamāju, - Vai man apliet jums kafiju? - pieklājīgi piedāvāju.
- Es pats, - Smits tikpat pieklājīgi atteica un pagāja man garām, lai paņemtu vienu no krūzēm, kas bija paredzētas tiem, kuriem nebija savējās.
Uz brīdi iestājās neveikls klusums. Smits savā krūzītē iebēra divas pamatīgas cukura karotes un tikpat daudz malto kafiju, bet es nepacietīgi vēroju tējkannu, cerot, ka beidzot tā sāks vārīties.
- Ko īsti tu šeit dari? - šefs vēlējās zināt, - Šodien taču ir brīvdiena, - viņš atgādināja.
- Es zinu, - atteicu, - Man vienkārši bija jānosūta vairākas skices un domāju, ka labāk to izdarīt vēl vecajā gadā, nevis iekrāt uz jauno, - paskaidroju.
- Apzinīga darbiniece, - Smits paslavēja.
- Paldies, - nezināju, ko citu teikt, - Bet kāpēc jūs pats esiet darbā? - painteresējos.
- Man arī ir vairāki darbi, ko negribu atstāt uz jauno gadu, - šefs iebilda, - Un priekšniekiem brīvdienu nav, - viņš jokojot teica.
- Tas ir traki, - izteicu savas domas, - Katram cilvēkam vajag vismaz vienu brīvu dienu nedēļā, - paskaidroju savu piezīmi.
- Ir nedēļas, kad tas vienkārši nav iespējams, - viņš atteica, - Un brīvā diena man būs rīt, - Smits piebilda, - Kā tu sagaidīsi Jauno gadu? - viņš vēlējās zināt.
- Mums ir neliela draugu ballīte, - izstāstīju, - Būsim Londonas centrā, tāpēc arī salūts mums būs gandrīz pie mājām, - teicu.
- Izklausās tiešām jauki, - Smits iebilda.
- Un kur jūs sagaidīsiet Jauno gadu, - painteresējos.
- Līdz galam vēl neesmu izlēmis, - šefs atteica, - To laikam zināšu tikai rītdien, - viņš papildināja teikto, - Līdz cikiem tu šodien plāno strādāt? - Smits uzdeva nākamo jautājumu.
- Vēl kādu stundiņu, - paskatoties pulkstenī secināju, - Ap divpadsmitiem pazudīšu no darba, - apsolīju, jo uz brīdi likās, ka es tikai traucēju.
- Pirms ej prom, ienāc, - viņš palūdza.
- Labi, - jutos nedaudz apjukusi, jo nesapratu, kāpēc man vajadzēja ieiet pie viņa. Parasti darba dienai beidzoties, es pat nesatiku Smitu, bet tagad viņš vēlējās, lai vēl ieeju. Šis lūgums mani nedaudz biedēja.
Dzerot kafiju un rakstot pēdējās vēstules, biju jau gandrīz aizmirsusi par sarunu ar priekšnieku. Grūtāk koncentrēties bija pirmās desmit minūtes, kad galvā šaudījās desmitiem jautājumu, tomēr darbs ļāva man par to nedomāt, jo vienmēr vēlējos uzrakstīt korektas un pieklājīgas vēstules visiem klientiem.
Kad jau taisījos slēgt ārā internetu, pamanīju, ka pienākusi vēstule, uz kuru nevarēju neatbildēt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-7/720318
