http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-2/640854
” Mammu! Mām, kur tu esi? Tēt? Brenda? Vai kāds mājās?” Es ienāku mājās, bet šeit valda kapa klusums. Pār manu ķermeni pārskrien drebuļi.
„Eu, nu beidziet spēlēt paslēpes.” Noraizējusies saku. „Brenda, nāc laukā! Aiziesim uz upi pamakšķerēt.”
Es gāju dziļāk mājā, bet nav ne miņas no dzīvības. Es ieeju vecāku istabā. Uz grīdas mētājas gultas pārklāji, skapja saturs atrodas uz gultas, krēsls un galds atrodas tur, kur tiem nav jāatrodas.
„Māāāām???” Es skaļi kliedzu, traucoties laukā no mājas. Pie sliekšņa apstājos, uzlūkojot ciematu. Tas viss ir izmiris.
Ak, nē…
Pie kādas mājas durvīm pamanu vīrieti zaļā mētelī.
„Velc viņu laukā. Mums šis štābs jāattīra.”
***
Es pamostos no nezināmiem sitieniem pa galvu.
„Hei!” dzirdu Ītanu čukstam.
Es mēģinu pagrozīties, bet mani ierobežo važas ap rokām un kājām. Kariete sagrozās un saņemu stipru sitienu pa galvu.
„Auč.” Bēdīgi novelku. Es paskatījos uz Ītanu. Viņa seju klāj sarkanas, apkaltušas asinis, lūpa ir piepampusi.
„Hei, kas tev notika?” Čukstus jautāju. Negribēju, lai kāds no kareivjiem mani izdzird, tāpēc runāju tik klusi, cik iespējams.
„Atšķirībā no tevis, es mēģināju glābt situāciju.” Viņš dusmīgi paskatās uz manis.
Es pametu skatu apkārt. Cik noprotu, mēs atrodamies vergu karietē, te oda pēc kaut kā nelāga. Pa nelielo jumta šķirbu var redzēt saules starus, varētu būt pēcpusdiena.
Pag? Pēcpusdiena?
„Kas tevi tā izbrīna?” Ītens jautā.
„Beidz līst manā prātā!” klusi nosaku.
„Bet tas ir tik jautri.” Viņš nosmīn.
Es ieskatos viņa sejā. Pirmo reizi redzu viņu smaidam, kopš iepazināmies. Tā ir tik miermīlīga, neskatoties uz to, ka esam saslēgti važās, atrodamies vergu karietē un dodamies nezināmā virzienā.
Es nevaru iedomāties, uz kurieni mūs ved, jo sitiens pa galvu lika man atslēgties un es zaudēju laika izjūtu. Es nolieku galvu uz klāt pievilktajiem ceļiem. Man ļoti pietrūkst ģimenes. Pag, mana vīzija
„Klau, tas ko es redzēju, kad tiku nogāzta no koka…” Es aši uzmetu skatienu Ītana virzienā. „Kur manu tēvu ved? Kāpēc tu man neko nestāsti?”
Es neizpratnē lūkojos uz viņu, jo zināju, ka viņam ir pieejama informācija par maniem vecākiem. Un Brenda?
„Neuztraucies, viņai nekas nekaiš.” Ītans atbild manām domām. „Vecāki ir drošībā.”
„Kā tu to vari zināt?”
Paiet neliels laika sprīdis.
„Jo man ir vara pār laiku.” Manā galvā atskan balss.
Es uz viņu palūkojos un gribu pajautāt, kas bija viņa skolotājs. Jo tas, ko viņš māk, nav salīdzināms ar manām spējām.
„Es tev varu iemācīt visu, ko protu, protams, ja vēlies.” Viņš klusi nočukst it kā pie karietes sienām stāvētu karavīrs un visu noklausītos.
Es jautājoši aplūkoju Ītanu. Viņa sejā ir nolasāmas bailes un raizes. Viņš paskatās uz mani.
„Tev ir jāpiekrīt vienam noteikumam.”
Es tik ļoti vēlos iemācīties ko vairāk un izzināt visas spējas, ko varu pielietot. Bet, kas tas par noteikumu?
Kariete apstājas. Ārpusē var dzirdēt čukstus
„Nāc laukā.” Kāds ārā sauc. Dzirdu soļus, kas tuvojas karietei.
„Ko mēs ar viņiem darīsim?”
Es nodrebinos, paskatos uz Ītanu. Viņa acis ir tumšas.
„Kas noticis?” es čukstus jautāju. „Ītan, runā.”
Man ir tik bail. Es aplieku saslēgtās rokas apkārt kājām un cieši apskauju sevi. Palūkojos uz Ītanu un tad uz karietes durvīm. Karavīrs lēni tuvojās. Likās, ka sirds apstājas. Un pie velna, kāpēc Ītans klusē.
Karietes durvis atveras un tajās nostājas karavīrs zaļā mēteli. Viņam galvā ir kapuce un rokas ir aizliktas aiz muguras. Pagāja mirklis, kad ieraudzīju viņa seju.
„Tēt?” Es beidzot saskatu neskaidros vaibstus krēslas gaismā.
Viņš sērīgi uzlūko mani un Ītanu. Rokas nolaižas gar sāniem un kreisajā rokā rotājās nazis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-4/641292
