http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-1/640804
Skats uz tīģeri aptumšojas.
Kas, pie velna, tas bija?
Pēkšņi izjūtu asas sāpes galvā, pēc kurām seko pulsēšana deniņu apvidū. Manā acu priekšā parādās vecāki, kuri sēž nelielā tumšā telpā. Jutu aukstumu un bailes. Pēkšņi pie lielām metāla durvīm parādās apsargs. „Tu esi nākamais!” Ar pirkstu norādot uz manu tēvu. Mans tēvs smagi pieceļas. Viņa rokas un kājas ir saslēgtas smagās važās, tādejādi nevarot izdarīt straujas kustības. Mana mamma viņu saķer aiz rokas un nokrīt ceļos. Viņa raud un ar lūpām veido vārdu salikumu – es tevi mīlu.
Sāpes sāk pazust un acīs parādās spoža gaisma.
„Celies! Tu pati esi maza un nobijusies.” Manā acu priekšā parādās zēns, kurš dažus mirkļus atpakaļ ar bailīgām acīm skatījās uz manu otru „es.”
Es mēģinu piecelties, bet mana galva ir piebāzta kā ar vati. Mani muskuļi ir stīvi, tie vienkārši neklausa manām iegribām.
Palūkojos apkārt, lai pārliecinātos, vai mežs vēl ir uz vietas, jo pirms brīža likās, ka esmu vienā telpā ar vecākiem.
Zēns atrodas tuvu pie aizsalušā ezera. Viņš ir pagriezis man muguru, un galva ir noliekta sāņus. Kamēr man vēl ir drosme, jāuzzina, kas viņš ir.
Es klusi tuvojos zēnam. Likās, ka pat visspicākās ausis nevarētu dzirdēt manus soļus. Apsēžos viņam blakus.
„Kā tevi sauc?” nepārliecināta par sevi, jautāju.
„Ītans. Un tevi?”
„Geba. Kā tu zināji, ka esmu… ”
„Tu nemāki sevi aizsargāt.” Ītans bēdīgi nosaka. „Tu… tu esi… kā tu vari būt, ja tu neproti noslēgt savas domas??” Viņš pagriežas un dusmu pilnu seju lūkojas manī.
Es noliecu galvu. Es zinu, ka esmu bezspēcīga. Man netika iemācīts jeb nepaspēja iemācīt kā būt aizsargātai. Es pat nezinu, kā izlauzties tādai domu barjerai, kādu pieredzēju, kad mēģināju nolasīt Ītena domas.
„Mums vajag izglābt tavus vecākus.” Viņš pieceļas kājās un sniedz roku. Es to saķeru un ar strauju kustību jau esmu augšā. „Arī mani vecāki ir nolaupīti.” Viņš ar neizdibināmu skatienu lūkojas tālumā.
Pag, es neesmu vienīgā, kurai vecāki ir Bonadiasā?
„Jā, neesi gan.” Viņš palūkojas uz mani.
„Klau, man ir iebildumi, ka tu lasi manas domas.” Asi nosaku.
„Tad laiks iemācīties nosargāt tās, lai neviens ziņkārīgais tajās nelīstu.” Ītans tikpat asi nosaka, dodamies prom.
„Uz kurieni tu ej?” Jautāju.
Viņš klusē.
„Tu mani te atstāsi?” vēlreiz jautāju, tikai skaļāk.
Ītans pagriežas un ātrā solī tuvojas man.
„Paklausies, sīkā. Beidz uzdod muļķīgus jautājumus. Iemācies lasīt domas.” Viņš ar rādītājpirkstu norāda uz maniem deniņiem.
„Kā es to varu izdarīt, ja tu esi uzlicis bloku savām smadzenēm?” Esi dusmīgi jautāju.
„Iemācies!” Ītans pēkšņi kļūst miermīlīgs un lūkojas uz manis, pagriezis savu galvu uz sāniem.
Pēkšņi man galvā ieduras tikpat asas sāpes kā tad, kad viņš bija mani nogāzis no koka.
„Ko tu dari??” Es nokrītu ceļos un ar rokām saķeru galvu. Liktos, ka mana galva uzsprāgs simtos, tūkstošos gabaliņos.
Manī sakāpj visas dusmas, no katras ķermeņa maliņas. Es atslābstu un dusmīgi lūkojos uz viņu.
„Izturi.” Ītans turpina mani spīdzināt un sāpes kļūst vēl asākas.
„Liec. Mani. Mierā.” Es atskaldu.
Pēkšņi es atrodos lauvenes ķermeni un jūtu ķepās sakāpjam asinis. Asās sāpes galvā neatkāpjas, un es rīkojos.
Es lecu tieši Ītana virzienā, bet mani kāds apstādina.
Ītans pēkšņi atslābst un noslīgst uz zemes. Es piezemējos tieši blakus viņam un palūkojos apkārt.
Mūs ir ielenkuši bonadiasiešu karavīri.
„Savāciet tos abus.” Kāds nosaka un jūtu stipru sitienu pakauša apvidū.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-3/641134
