http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-3/641134
Sveiki, visiem, kas vien lasa šo stāstu. Tomēr nonācu pie lēmuma, kā jāiepin mīlestība. Jauku vakaru. 
„Tev jākļūst par manu sievu.” Manā galvā atsan balss. Es stingri uzlūkoju Ītenu, lai pārliecinātos, ka to saka viņš.
***
Mēs sēžam upes krastā, kurā mēs ar Brendu mēdzam makšķerēt. Viņš apliek roku man ap pleciem un viegli noskūpsta deniņus.
„Man prieks, ka tu atnāci.” Zaks nosaka un apskauj mani tik stipri, ka pazaudēju elpu.
„Es redzu.” Klusi nočukstu un palūkojos uz viņa acīm. Tajās mirdz laime un prieks. Zaks man uzsmaida.
„Es negribu, lai tev veidojas nesaskaņas ar vecākiem manis dēļ.” Viņa smaids pazūd no lūpām un ar raizēm lūkojas pār manu galvu. Pēc brīža Zaka acu skatiens pievēršas man. „Tas, ko tavs tēvs man pateica, lika saprast, ka viņš darīs visu, lai mēs nebūtu kopā.”
Es skumji ieskatos Zaka acīs un cieši apskauju viņu.
„Viņš nekad mūs neizšķirs, dzirdi?” Es uzspiežu vieglu skūpstu uz viņa lūpām. Pretī saņemu vāru smaidu, kurš liecināja nepatikšanas.
Mēs ilgi lūkojāmies uz rāmo upi, kura plūda uz jūras pusi. Es nekad nevarētu iedomāties savu dzīvi bez Zaka. Viņš man ir kā brālis, tikai jūtas ir daudz spēcīgākās. Mēs iepazināmies, kad man bija 7 gadi, bet mīlestība uzplauka tikai nesen – pirms 2 gadiem. Zaks bija vienīgais, par ko es spēju domāt. Manas apmācības bija apdraudētas, jo neuzmanības dēļ regulāri nācās apdedzināt sevi. Un es to ļoti nožēloju.
„Man jāiet uz ciematu, mazā.” Viņš piecēlās un sniedza man roku. „Jau ir vēls, un man jāparūpējas par savu ģimeni.”
Diena jau krēsloja. Zaka sejā bija nolasāmas bailes.
„Es tevi mīlu.” Es apķēros viņam ap kaklu.
Jutu ciešas rokas apvijāmies ap manu vidukli. Zaks viegli iekošmanā auss lipiņā.
„Man jāiet.” Viņš atkāpjas un dodas uz sava ciemata pusi.
Es palieku stāvot upes krastā un noskatos kā aiziet mana mūža mīlestība. Vai kādreiz mans tēvs sapratīs, ka es un Zaks esam neizšķirami. Iespējams, es iznīcinātu jebkuru dzīvo dvēseli, kura vēlas mūs izšķirt. Bet mans tēvs…
Es palūkojos uz debesīm. Iemirdzas dažas zvaigznes, kas liecina, ka arī man jādodas uz savu ciematu. Mans ciemats atradās 30 minūšu gājiena attālumā no Zaka dzīvesvietas.
Ieslēdzos lauvenes ķermenī un skriešu devos mājup. Koki, kas zibēja gar manām acīm, lika pusceļā apstāties. Man noreiba galva.
Pag, sveša smarža. Pacēlu galvu augšup, lai labāk varētu sajust smaržas molekulas. Tās nāk no mana ciemata. Mana sirds sāka straujāk pukstēt un auļojot devos uz mājas pusi.
Tuvu ciematam atplauku cilvēka ķermenī un skrēju uz mājām. Neievērojot klusumu, kas valdīja apkārt, ieskrēju mājās.
***
„Saki jā.” Manā galvā skan draudoša balss.
Visapkārt valda spriedze, likās, ka gaiss mums apkārt sāks sprakstēt. Es paskatos uz tēvu, kurš sper soli tuvāk man.
„Es pie velna teicu, saki JĀ.” Balss neatkāpjas.
Es palūkojos uz Ītanu, kurš turpina vērot mani. Man būs jāprecas ar zēnu, kuru pazīstu tikai dažus mirkļus? Es nevaru tādu lēmumu pieņemt. Galvā ieduras adatas.
„Rīkojies un ātri.” Ītana balss manā galvā nosaka.
Es uzmetu ašu skatienu uz tēvu. Ja es pieņemšu šo lēmumu, tad tēvs mani vairāk nepieņems kā savu meitu, jo mūsu ciltī tēvam jāizvēlas, ar ko precēsies meita. Un es vairs nevarēšu redzēt savu māti un Brendu.
„Uzticies man.” Balss šoreiz ir noraizējusies.
Es ieskatos tēva acīs. Viņš paceļ nazi augstāk un tuvina to man.
Piedod.
„Jā.”
Spriedze pazūd. Pēkšņi viss kļūst tik vienkārši. Man apkārt uzliesmo uguns. Esmu spēcīga.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-5/641542
