Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-70/867949
Viņa nekustīgi sēž pie grezni klātā pusdienu galda, piekalusi skatienu šķīvim, uz kura graciozi gozējas laša steiks. Ēdiens un tā noformējums, protams, ir nevainojams. Gluži kā Alana ģimenes rezidence un cilvēki, kas tajā dzīvo.
Hannai pretī sēž tieši Reinis – Alana brālis, un viņa jūt vīrieša atbruņojošo skatienu, kas cenšas ielauzties tieši meitenes dvēselē. Viņai nav spēka pacelt acis un dot prettriecienu, tāpēc viņa vienkārši ar smailo dakšas galu pabaksta maigi rozā krāsas lasim.
-Vai kaut kas ne tā? - Alana mamma, Jana, vaicā, pievērzdama meitenei savu pētošo skatienu.
Visbeidzot Hannai izdodas pacelt skatienu un tas atduras tieši pret sievietes asajiem sejas vaibstiem, slīdot zemāk līdz violetas krāsas zīda kleitai un nevainojami manikirētajiem nagiem. Viņa cenšas draudzīgi uzsmaidīt Hannai, bet beigu beigās smaids izskatās gana samāklsots un drīzāk pat naidīgs.
-Viss ir garšīgi. Man...vienkārši nav apetītes. - Meitene atbild, nolikdama dakšiņu malā. Viņai nav ne jausmas, kā tā būtu pareizi jānovieto uz šķīvja, lai neaizvainotu pavāru.
-To es redzu. Mēs varam palūgt, lai pavārs pagatavo kaut ko tavā gaumē. - Jana saka, saraukdama savas nevainojamās uzacis.
-Būs jau labi. - Hanna nopīkst un sniedzas pēc ūdens glāzes, lai norītu visu satraukumu un mulsumu.
-Pastāsti kaut ko par sevi. Kur tu studē? - Šoreiz Alana tēvs, Kaspars, uzdod jautājumu, kas meiteni izsit no līdzsvara tik ļoti, ka ūdens izšļācas uz nevainojami baltā galdauta, atstādams neglītus pleķus.
Iestājas klusums. Pēkšņi visi ir pātraukuši baudīt maltīti un pievērsušies Hannai, it kā viņa būtu kāda dārga rokassoma, kas tik tikko izvietota skatlogā, un visi uzreiz steidz to apskatīt.
-Patiesībā Hanna šogad iestājās juristos. - Alans ierunājas blakus meitenei. Viņai nav pat laika, lai uzmestu draugam pārsteiguma pilnu skatienu, jo seko kārtējais uzbrukums no viņa vecāku puses.
-Ak, tā! Un kāpēc tieši jurisprudence? - Jana neliekas mierā. Visdrīzāk izskatās, ka šāda veida spīdzināšana viņai pat sagādā zināmu baudu.
Hanna vēlas sev no visas sirds iekniebt, lai visbeidzot ļautu sev pamosties no šī murga, kas ir viņas realitāte. Kāpēc Alanam vajadzēja tā samelot? Kāpēc viņš nevarēja pateikt taisnību...
-Tāpēc, ka tā, māt, ir viena no pelnošākajām profesijām un visiem mūsdienās interesē tikai nauda. - Reiņa dobjā balss nodārd viesistabā, atsizdamās pret sienām un kā bumerangs atgriežas atpakaļ.
Jana uzmet dēlam ašu skatienu, bet par laimi apklust un turpina žļembāt izsmalcināto lasi ar pāris krāsainiem dārzeņiem graudaino sinepju mērcē. Hanna gandrīz vai ir pateicīga Alana brālim, kas tas viņai aiztaupījis kārtējo apkaunojošo mirkli.
Pēc pusdienām tiek piedāvāts deserts un Hanna cer, ka tas būs pēdējais ēdiens un viņa pēc tam varēs mesties bēgt, lai nekad vairs neatgrieztos atpakaļ. Viņa darītu jebko, tikai lai nekad dzīvē vairs nebūtu jāskatās šo uzpūtīgo – Janas un Kaspara – sejās, kas meiteni vistiešākajā veidā nosoda.
-Jūs taču paliksiet pa nakti, vai ne? - Jana jautā, kāri ķērusies klāt savam Creme Brulee desertam. Par spīti tam, ka sieviete daudz ēd, Hanna apbrīno viņas fizisko formu, kas vairāk līdzinās modelei, nevis sievietei pusmūžā, kas dzemdējusi divus bērnus.
Šoreiz meitene iedabū sevī nelielo desertu, tādējādi cerot, ka vismaz ar kaut ko Alana vecāki būs apmierināti.
-Patiesībā... - Alans iesāk, neveikli pakasīdams aiz auss.
-Beidz pretoties! Kad tu pēdējo reizi es nakšņojis savās mājās? Visu laiku tikai blandies pa tām kopmītnēm un meklē nepatikšanas! - Tēvs cenšas jokot, bet balss skan pagalam drūmi.
-Eh...Nu, labi. Mēs paliksim. - Jau atkal viņš runā par Hannu, nedodot meitenei vārda brīvību, skaidri paužot viņas vēlmes un ieceres.
Hanna sažņaudz rokas dūrēs un stingri sev piekodina, ka vēlāk noteikti parunās ar Alanu. Nevar taču ļaut sev kāpt uz galvas!
Jana sasit plaukstas un tad visiem piedāvā spēlēt kaut kādu spēli, kas "attīstot loģisko domāšanu un veicinot atcerēšanās spējas".
Lieki piebilst, ka Hanna spēlē ieguvusi vismazāko punktu skaitu.
Norit spēles otrais raunds, bet viņa tikai stīvi sēž perfekti baltajā ādas dīvānā un noraugās uz četriem cilvēkiem, kas aizrautīgi pierāda savu erudīciju spēlē, kurai nav itin nekādas vērtības.
Hanna iemalko vēsu dzirkstošo vīnu un jau grasās slepus pamest telpu, kad pēkšņi spēle ir beigusies un tiek paziņots uzvarētājs – Reinis. Jau otro reizi Alana pievilcīgais brālis izpelnījies uzslavu no saviem vecākiem.
Uzslavu par to, ka viņš zina, kas ir Svazlidenas galvaspilsēta un cik daudz atomu satur benzolā. Acīmredzot tas ir veids kā šie divi cilvēki pauž mīlestību pret saviem bērniem.
Kad runa ir par pierādīšanu un konkurenci, viņi gluži vai atplaukst kā tādi ziedi...
-Hanna, vai vēlies doties gulēt? - Alans atgriež meiteni realitātē un viņa sparīgi pamāj ar galvu.
-
Hanna nespēj aizvērt acis, grozīdamās neērtajā, šaurajā gultiņā viesu guļamistabā. Alans guļ otrajā stāvā savā vecajā istabā. Laikam jau viņa vecāki uzskata, ka dēls vēl nav tik nobriedis, lai dalītu gultu ar meiteni.
Viņa pieceļas gultā sēdus un smagi nopūšas. Hanna taču varēja skaidri un gaiši pateikt, ka nevēlas te uzturēties vēl ilgāk. Viņa varēja kaut ko samelot, jo tas taču viņai padodas vislabāk.
Hanna aizver acis un gandrīz vai skaļi iesmejas par domu, ka viņa varētu būt juriste vai pat studente. Cik neticami!
Pēkšņi viņa aptver, kāpēc Alans tā ir darījis – viņš gluži vienkārši vēlējās padarīt viņu prestižāku savu vecāku acīs. Viņš gribēja, lai Hannai būtu daļiņa krietnuma un vairāk labo īpašību.
Atklāsme ir pārāk sāpīga un Hanna saprot, ka nespēs vairs atkārtoti apgulties perfekti mīkstajos, pēc ziediem smaržojošos, palagos. Galu galā viņa tāpat tos sasmērētu ar sviedriem un asarām.
Tā vietā meitene uzvelk atpakaļ kleitu – arī to Alans sagādāja un kosmētiku...Lai viņa iederētos šajā perfektajā fotogrāfijā...
Meitene izsteidzas no istabas un taisnā ceļā dodas uz kādām durvīm.
Sejā ietriecas ass rudens vējš, bet tas ir negaidīti atvēsinošs.
Viņa pieķeras pie terases vēsajām margām un kādu mirkli raugās tumsā, tālumā.
Viņai aiz muguras kāds nokrekšķ. Hanna automātiski pagriežas uz nācēja pusi. Tumsā ir grūti to saskatīt, ir dzirdami tikai šļūcoši soļi.
-Cik neparasts vakars. - Reinis visbeidzot saka un nostājas Hannai blakus.
Viņi abi kādu mirkli raugās tumsā. Kopā.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-72/868334
