local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //721

62 0

Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-71/868263

----

Reiņa lūpas pieplok Hannas mutei un meitenei pat nepietiek laika, lai ierautu plaušās pienācīgu gaisa devu. Tas ir tik pēkšņi, ka Hannai sagriežas galva no reibinošajām sajūtām, kas pārņem ķermeni arvien vairāk.


Alana brāļa lūpas ir neticami mīkstas un siltas, vīrieša mēle aši uzmeklē Hannas, liekot kaisles dzirkstelēm uzvirmot dzestrajā naktī. Un tad Hanna atceras, ka tas ir Alana brālis. Viņas puiša brālis...
Meitene atraujas no Reiņa ciešā tvēriena un karstums uzreiz iesitas vaigos. Viņa ir gatava vai ielīst zemē no kauna un tik tikko piedzīvotā, jo tas viss ir absolūti nepareizi.


-Hanna, kas tev lēcies?! Tu taču pati to vēlējies, visa vakara garumā. - Reinis ierunājas, liekot viņai justies vēl sliktāk. It kā viņš spētu lasīt Hannas domas, ieurbjoties meitenes smadzenēs.
Viņa aizver acis, cenzdamās aizmirst to, kas ir noticis, tomēr mutē vēl aizvien jaušas Reiņa garša un viņa zina, ka, ja vīrietis ieies atpakaļ mājā, tad viņa būs to zaudējusi neatgriezeniski uz visiem laikiem.
-Tas nav pareizi. - Hanna tik tikko spēj dabūt pāris vārdus pār lūpām, dzestrajā gaisā uzvirmojot viņas karstajai elpai.


Reinis lēni pagriežas pret viņu un pienāk tuvu klāt. Tik tuvu, ka Hanna var saklausīt viņas sirdspukstus un sajust uz sejas seklo, bet tikpat karsto elpu. Viņš maigi pieskaras Hannas pierei un atglauž vienu šķipsnu. Cauri meitenes ķermenim izskrien trīsas, un viņa nesaprot, kāpēc tas notiek ar Reini, nevis ar Alanu, kā tam vajadzētu būt.


-Nekas nav pareizi. Lai ko tu izvēlētos, vienmēr būs kāds, kas nosodīs vai nespēs samierināties ar tavu izvēli. Tāda, diemžēl, ir mūsu sabiedrība. Pat, ja tu būtu perfekta, Hanna, maniem vecākiem tu nepatiktu. - Viņa vārdi izskan maigi, bet tajā pašā laikā skarbi. Tiek liek Hannai sarauties un atgrūst Reiņa stiprās rokas, kas atradušas ceļu uz viņas gurnu izliekumu.


-Bet neuztraucies, - Viņš turpina, ignorēdams Hannas dīdīšanos, - Arī es viņu acīs neesmu perfekts un tāds nekad nebūšu, pat, ja man ir lieliski apmaksāta profesija un prestižs darbs. Viņiem allaž šķiet, ka ir jācenšās daudz vairāk, līdz beidzot nauda cilvēku pazudina pa visam. Tā aprij viņa dvēseli un izskauž visu labo, kas reiz piemitis. Tas ir noticis arī ar viņiem – tās ir tikai ārēji skaistas čaulas ar tukšu vidu. Viņos vairs nav palicis itin nekā. - Vīrieša vārdi izskan tumsā un Hanna no sirds cer, ka neviens no viņa vecākiem tos nedzird un nekad nedzirdēs.


Tad viņš maigi satver viņas plaukstu un ieved atpakaļ siltumā. Hannai nav ne jausmas, cik ir pulkstenis un kad ausīs saule, bet jau atkal Reiņa roka uzmeklē viņējo un ved uz augšstāvu.
Hanna zina, kas sekos tālāk, tapēc paklausīgi seko, ļaujot beidzot liktenim izlemt viņas vietā, kas meitenei ir nepieciešams.


-


Jau atkal Alana pirksti rotaļājas ar Hannas mitrajiem matiem. Viņi ir atgriezušies nelielajā kopmītņu istabiņā un sēž gultā. Hanna, kā allaž, ir atspiedusies pret Alana krūtīm, kamēr viņš skūpsta viņas matus un seju.


Tomēr nekas pēc liktenīgajām puiša ģimenes pusdienām nespēj Hannu iepriecināt. Nekas un neviens nespēj likt viņai justies tā, kā Reinis. Aizverot acis, meitene redz tikai viņa seju.
Lai gan viņa tonakt spēja novilkt robežas un neļauties valdzinājumam pārgulēt ar Reini, meitene vienalga izjūt nožēlu. Kā viņa tā varēja rīkoties, ja zina, ka Alans viņu mīl no sirds. Tā, kā neviens nekad iepriekš nav mīlējis.
Un tomēr...


Lai gan Reinis ir krietni vecāks, viņi atrada kopīgu valodu un pusi nakts norunāja par sarežģītajiem likteņiem un dzīves līkločiem. Hanna visbeidzot kādam spēja atklāt, ka viņas bērnība nav bijusi patīkama un Reinis neko nejautāja – tikai uzklausīja un ieskāva meiteni mierinošā apskāvienā.
Hanna nespēj saprast, kāpēc pēkšņi tik savādas izjūtas uzbangojušas pret neīsto cilvēku. Kāpēc gan pret Alanu viņa jūt vēsumu, bet pret viņa brāli – uguni.


Viņš bija solījis, ka piezvanīs. Ka viņi varētu kaut kur doties kopā...Tas, protams, liek Hannai justies vēl sliktāk, tomēr viņa nespēj atteikt savām jūtām.
-Hanna, tu vispār dzirdi, ko es saku? - Alans novēcina gar meitenes seju plaukstu un viņa jūtas tā, itkā tikko būtu saņēmusi aukstu ūdens šalti tieši sejā.
-Ko? - Viņa cenšas būt mundra, bet, ak, vai, jau atkal Hanna nespēj koncentrēties pat tik vienkāršai vārdu apmaiņai.


-Es teicu, ka mēs šovakar varētu iziet ielās. - Alans iecietīgi atkārto savu sakāmo, - Es tev varētu pamācīt zīmēt ar grafiti. - Viņš pabeidz savu domu.
Tas ir tas, ko Hanna vairākkārtīgi ir lūgusi, bet nekad iepriekš tam nav atlicis laika. Šobrīd viņa darītu itin visu, ja vien Alana vietā būtu Reinis.
Viņa piespiež sevi pasmaidīt un izlikties, ka ideja ir superīga.
-Es jau esmu noskatījis pamestu daudzstāvu māju, kur mēs varētu uzkāpt. Protams, pārkāpjot likumu, bet tas tikai sniedz vairāk adrenalīna! - Alans izrāpjas no gultas un izvelk no gultas apakšas somu. TO somu.


Hanna aiztur elpu, jo viņai šķiet, ka tūlīt tiks pieķerta. Visbeidzot puisis pagrabina krāsu flakoniņus un noliek tos uz gultas blakus Hannai.
Tad viņš pasper somu zem gultas un Hanna ir gatava saļimt aiz atvieglojuma, ka Alans neko nav pamanījis.
-Nu, esi gatava! Atpakaļceļa vairs nav! - Viņš pasmaida, - Hei, tev viss labi? - Puisis saudzīgi pieskaras Hannas plecas un viņa salecas.


Meitene tikai pamāj ar galvu un domās sevi nosoda, jo jau atkal ir aizdomājusies par Reini.
-Es zinu, ka man nevajadzēja melot par to, ka tu mācies... - Alans iesāk, domādams, ka tāpēc Hanna izturas tik savādi vēsi.
-Ak, tu par to... - Hanna iesāk, nezinādama, ko lai vēl saka. Patiesībā viņai ir gluži vienalga, ko par viņu domā augstprātīgi bagātnieki bez dvēselēm.
-Bet maniem vecākiem vienkārši ir svarīgi, ka katrs ir atradis savu īsto ceļu un dara to, kas patīk. Viņi jau nav ļauni vai tamlīdzīgi. - Alans saka, lauzīdams rokas.


-Viss kārtībā, patiešām. - Hanna mierina puisi, pastiepdamās tam pretī.
Pēc vairākām stundām Alans maigi piebaksta pie meitenes pleca, aicinādams viņu celties. Hanna atver acis un saprot, ka aiz loga valda pilnīga tumsa.
-Ir laiks doties. - Viņš uzspiež uz meitenes pieres maigu buču. Puisis jau ir saģērbies melnā kapučjakā un biksēs. Viņš ir piedomājie pie tā, lai arī seja netiktu atpazīta, aizsedzot mutes daļu ar sarkanu lakatiņu.


Patiesībā Hanna nemaz nevēlas doties vairs nekur. Viņa vēlas aizvērt acis un laisties dziļā miegā. Viņa vienkārši grib pabūt vienatnē ar sevi un savām domām. Ja meitenei būtu, kurp iet, viņa izvairītos no nakšņošanas kopā ar Alanu, tomēr viņai vairs nav tādas vietas.
Meitene aizbildinās ar galvassāpēm un sliktu pašsajūtu, veltot puisism patiesi izmocītu skatienu. Alans izskatās sadrūmis, bet visbeidzot izmoka smaidu un piebilst, ka arī viņš nekur nedošoties.
Hanna sajūtas vēl sliktāk, tomēr cenšas to neizrādīt.
Alans novelk drēbes un akurāti iekarina tās skapī, tad viņš uzmet meitenei līdzjūtības pilnu skatienu un dodas uz dušu.


Hanna atkrīt spilvenā un beidzot smagi nopūšas. Vismaz uz pāris minūtēm viņa var nejusties kā sprostā. Pēc mirkļa viņai pienāk īsziņa no nepazīstama numura.
"Vai mūsu vienošanās paliek spēkā? Ja tā, tad rīt pulksten 14.00 vēlos tevi satikt Vērmaņdārzā. Būs pārsteigums!"


Hanna nemaz nepamana, ka viņa smaida kā tāds mazs bērns, kas saņēmis kāroto. Meitene daudzkārt pārlasa šos pāris teikumus un piespiež niecīgo telefonu pie sirds.
Viņa ir gatava spiegt un lēkāt aiz sajūsmas, bet tad nomierinās un aizraksta, ka rīt būs Reiņa piedāvātajā vietā.
Pēc tam Hanna noliek telefonu malā un aizver acis.
Viņa izliksies aizmigusi, kad Alans atgriezīsies. Tā abiem būs labāk.

----

Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-73/868391

62 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt